Pateicības ārstiem ir realitāte: tā tiek tolerēta, pieņemta un arī kopta no abām pusēm

Ārsti ir profesionāļi, kuri dara savu darbu, un nevajadzētu būt tā, ka daži pacienti rod sirdsmieru tikai tad, kad iedevuši ārstam tā saukto „pateicību”. Kāpēc tolerance pret pateicībām joprojām ir augsta un vai pastāv kāds juridisks regulējums, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas juridiskā padomniece Elīna Ūsiņa, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors, endokrinologs Valdis Pīrāgs un Pacientu organizāciju tīkla vadītāja Baiba Ziemele. "Sākotnēji bija pārliecība, ka tā [pateicības ārstiem] noteikti ir padomju laiku palieka, atavisms, kas līdzīgi kā citviet Eiropā jau ir atmiris, un mēs savādāk jau skatāmies uz šīm lietām. Uzklausot pacientu stāstus, kur viņi vaļsirdīgi dalījās par savu pieredzi par došanu, ņemšanu, pieprasīšanu, mēs sapratām, ka tā lieta tomēr vēl joprojām ir aktuāla," atzīst Elīna Ūsiņa. "Mēs veicām padziļinātu izpēti šajā jautājumā, aptaujājot gan sabiedrību, gan pacientu nevalstiskās organizācijas, gan ārstu nevalstiskās organizācijas, gan izglītības iestādes, kas gatavo topošās ārstniecības personas. Mēs guvām pārliecību, ka tās nav pagātnes atmiņas par importa kafijas bundžām, konjaciņu un aploksnīti, tā ir realitāte, kas tiek tolerēta, pieņemta un arī kopta no abām pusēm." Kas ir galvenā motivācija? Pētījuma dati rāda, ka lielākoties ir vēlme pateikties, paust sirsnīgu atzinību par labu darbu, par sirsnīgo attieksmi, bet vienlaikus ir arī vēlme nopirkt kvalitāti, labvēlību un cieņu.