Eksperti: Braucot ziemā, visu ir jādara lēnāk un galvenais laicīgi

Sniegs un apledojums daudziem autobraucējiem rada problēmas, bet ir arī tie, kas sniegotos ceļus pārvērš  par izklaides zonu ar pārgalvīgām sānslīdēm un, diemžēl, nereti iestūrē grāvī. Par drošu braukšanu ziemā raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājas Ceļu satiksmes drošības dienesta satiksmes drošības eksperts Oskars Irbītis, Drošas braukšanas skolas direktors, autosportists Jānis Vanks. "Mūsas trasē" netālu no Bauskas drošas autobraukšanas treniņi nenotiek regulāri, bet ar iepriekšēju pieteikšanos. Trasē sniegs jau ir nošķūrēts un noblietēts, bet pie trases ārpusē redzams, ka šo vietu izmanto arī tie, kam patīk izmēģināt driftu jeb sānslīdi. Ierakstā uzklausām "Mūsas trases" vadītāju Jāni Bergu. Oskars Irbītis atgādina, ka ziemā mašīnā nevajadzētu sēdēt ļoti plānā apģērbā, lai nebūtu risks nosalt, ja notiek kāds negadījums. Tāpat raidījuma viesi min, ka ziemā uz ceļa nevajag neko darīt agresīvi - bremzēt pakāpeniski, stūrēt bez straujām kustībām ar minimālu pagriešanas leņķi.  Ziemā, ja vien uz ceļa nav kritiska situācija, visu ir jādara lēnāk un galvenais laicīgi. "Ziemā braucot, nevar sākt reaģēt uz elementāru situāciju mašīnas priekšā tādā pašā attālumā vai laika sprīdī, kā to dara rudenī vai vasarā. Ziemā uz ceļa saķere mazinās desmit reizes, bremzēšanas vai apstāšanās ceļš būs vismaz desmit reizes garāks. Nevajag pat ekstremālus apstākļus. Nevis agresīvāk un spēcīgāk, bet mierīgāk un laicīgāk darīt. Skatieties mazliet tālāk," iesaka Jānis Vanks.  

Janvārī īpaša vērība tiek pievērsta dzemdes kakla vēzim, jo izmaiņas skrīninga veikšanā un daži citi ārstu aktualizēti aspekti ir tā vērti, lai par tiem parunātu vairāk un padarītu cīņu ar dzemdes kakla vēzi efektīvāku. Plašāk stāsta Latvijas dzemdes kakla vēža izglītības fonda vadītāja, ginekoloģe Kristīne Pčolkina, Rīgas Stradiņa universitātes Dzemdniecības un ginekoloģijas katedras docētāja, asociētā profesore, ginekoloģe Jana Žodžika un Austrumu slimnīcas Onkoķirurģijas klīnikas Galvas un kakla ķirurģijas nodaļas vadītājs, otolaringologs Renārs Deksnis. Speciālisti norāda, ka Latvijā cilvēki neizmanto iespēju jauniešiem vakcinēties pret papilomas vīrusu, lai nākotnē izvairītos no saslimšanas ar dzemdes kakla vēzi, kā arī citām ļaundabīgām saslimšanām. Kā piemēru viņi min Zviedriju, kura līdz ar citām Skandināvijas valstīm ir zeme, kurā ļoti veiksmīgi uzsākta vakcinācija skolu vecuma jauniešiem. Tas notika 2009. / 2010. gadā, kad arī Latvija uzsāka vakcināciju. "Tas nozīmē, ka sievietēm, kas sasniedz 25 gadus šajā periodā, dzemdes kakla vēzis vairs nav. Zviedrijā tas tiešām arī nav. Tas nozīmē, ka arī citi vēža veidi - rīkles, dzimumlocekļa, viņiem nav. Bet mēs joprojām esam tieši tādā pašā situācijā, jo vakcinācija ir pamatu pamats. Man ļoti žēl, ka nespējam sasniegt tos pašus rezultātus," atzīst Jana Žodžika. "Valsts sniedz šīs iespējas. Tas ir katra cilvēka - sievietes, vecāku - lēmums veikt vakcināciju. Ja to neveic, faktiski viņa uzņemas atbildību par bērna veselību visā dzīves garumā." "Vakcīna ir droša. Tā nav jauna, un neredzam mēs nekādas nopietnas sekas un problēmas, nemaz nerunājot par miljoniem cilvēku, kas ir pasaulē vakcinēti. Bet diemžēl mīti, nepareizi uzskati joprojām ceļo," turpina Jana Žodžika. "Es saprotu, ka ir sabiedrības daļa, kas kas grib dzīvot ļoti dabiski, tai skaitā atsakās no vakcinācijas. Bet ir sabiedrības daļa, kas varbūt šaubās. Es gribu aicināt un apliecināt, ka tas ir droši un tas ir ļoti efektīvi. Diemžēl jāsaka, ka ir arī ģimenes ārsti, kas joprojām šaubās man nezināmu iemeslu pēc. Vai tā ir neinformētība vai nevēlēšanās, man grūti pateikt." Speciāliste mudina izmantot iespēju vakcinēties jau pusaudžu vecumā. Šobrīd iespējam vakcinēties ir līdz 26 gadu vecumam, bet nevajadzētu atlikt uz pēdējo brīdi. Tas nebūs vairs tikai efektīvi. Drīkst vakcinēties arī lielākā vecumā, bet jāatceras, ka vakcīna neārstē esošos esošos vīrusus, bet pasargā no jauniem tipiem, un tas var būt zināmās situācijās svarīgi. 

Sensorā pārslodze ir stāvoklis, kad smadzenes nespēj efektīvi pastrādāt pārāk lielus signālus, kas nāk no mūsu redzes, dzirdes, ožas, taustes vai garšas. Īpaši bīstami, ja šāds stāvoklis veidojas darba vidē. Šāda gadījumā varētu palīdzēt neirodažādība. Kā tā darbojas? To skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē uzņēmuma "Accenture" Neirodažādības kopienas vadītaja Natālija Lukina, "Accenture" Dažādības un iekļautības vadītāja Liene Kļaviņa unsupervīzore, Sistēmiskās psihoterapijas centra pārstāve Ilze Žilde.

Cilvēka pēda ir kā atspere, kas ejot vai skrienot, amortizē triecienus pret zemi, nodrošina līdzsvaru un stabilitāti, rada spēku atspērienam. Tomēr jebkura atspere var nolietoties vai pat salūzt. Kā to nepieļaut? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē traumatologs, ortopēds, pēdas ķirurgs Juris Brūklis un fizioterapeite Ilze Vindele-Strode. "Ziema būtiski neietekmē pēdu un pēdu locītavu traumas. Tās vairāk saistītas ar sporta aktivitātēm, kam nav īpaši sezonāls raksturs. Plaukstu un roku traumas ir vairāk saistītas ar ziemu," vērtē Juris Brūklis. Ilze Vindele-Strode piekrīt, ka uzmanīties vajadzētu, bet ziema nav tas laiks, kad traumu ir vairāk. Ir jādomā par stabilākiem apaviem. Runājot par apaviem, Juris Brūklis atzīst, ka kvalitāte ir sekundārs jautājums, domājot par traumām. Viņš atsaucas uz kādu pētījumu, kurā teikts, ka vislielāko krišanas risku vecākiem cilvēkiem nosaka, cik stipri ir mazie pēdu muskuļi, kas spiež pirkstus pie zemes. "Ja mēs ievelkam pēdu šaurās kurpēs, kur visi pirksti saspiesti čupiņā, ja jūs paskatīsieties lielāko daļu apavu un savus apavus mājās, redzēsiet, ka ir milzīga disproporcija starp to, cik šaurs vai plats purngals un kāda gribētu būt pēda tad, kad jūs kāpjat. Ja pēdas pirksti nespēj izplesties, viņi nespēj veikt savu mazo darbu - pēdas balansu, un cilvēki tāpēc krīt uz priekšu. It sevišķi vecāki cilvēki, jo viņiem ir ļoti vāji pēdu muskuļi. Visi āmurveida pirksti, greizie īkšķi ir tikai sekas. Apavi ir viens no galvenajiem veicinošiem faktoriem nestabilitātei tieši veciem cilvēkiem," norāda Juris Brūklis.  Ilze Vindele-Strode papildina, ka šauros apavos samazinās arī atbalsta laukums pēdai. Vai garas pastaigas var palīdzēt pēdu muskuļu trenēšanai? "Skatoties, kā cilvēki staigā, kādos apavos un kur staigā. Ja viņš paņem nūjas rokās, uzvelk šaurus apavus ar labi polsterētu zoli un noslāj 10 kilometrus, viņš trenē tikai kardiosistēmu un muskulatūru kā tādu," norāda Juris Brūklis, "Tas nav slikti. Bet tas pēdām neko labu neizdara. Varbūt pat pretēji."  "Ja mēs ejam ātri, gariem soļiem, monotoni un  viendabīgi, nedomājot par to, kā liekam pēdu, tajā skaitā nepieslēdzam mazos pirkstus atspērienā, tas neko labu pēdām neizdara," turpina Juris Brūklis. "Ja mēs uzvelkam pēc iespējas plānākus, vienkāršākus, platākus apavus un apzināti ejam, piemēram, pa kaut kādām nelīdzenām virsmām, kur mainās reljefs, ir čiekuri, saknes, akmentiņi, kur uzmanāmies, izvairāmies, tas viennozīmīgi trenē. Kādi apavi tiek uzvilkti, tāds arī ir efekts pēdai."

Lai mazinātu birokrātiju un ilgo procesu, lai ēku nodotu ekspluatācijā, no 2026. gada būs vairākas izmaiņas būvniecības jomā. Kā to izjutīs privātmāju īpašnieki? To skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Par izmaiņām stāsta Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents Normunds Grīnbergs un Būvniecības valsts kontroles biroja direktore Baiba Vītoliņa. "Svarīgākais, kas ir ieviests no 6. janvāra, ir vienotais būves reģistrācijas process, kas labs iestāžu kopā darbā piemērs, kurā tiek atvieglota dzīve cilvēkam, neliekot viņam vērsties trīs iestādēs, bet ar pirmo reizi ierosinot visu procesu līdz pat tam, lai būves dati tiktu reģistrēti kadastrā un īpašumtiesības ierakstītas Zemes grāmatā," vērtē Baiba Vītoliņa. Tie vairāk ir jautājumi, kas saistoši īpašniekiem vai būves ierosinātājiem, kas arī ir atbildīgi par tās reģistrāciju un nodošanu ekspluatācijā. "Diezgan bieži īpašnieki lūdz procesu novest līdz galam, līdz pat noošanai ekspluatācijā. Ja būvnieki piekrīt, viņi ar to nodarbojas. Arī arhitekti bieži veic šīs procedūras, gan konsultējot, gan palīdzot, gan saņemot pilnvaru nodot būvi ekspluatācijā," papildina Normunds Grīnbergs.

Kā pārkāpt pāri gadu mijas robežai, ko ņemt līdzi jaunajā un ko atstāt vecajā gadā? Par visu vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē režisors Pēteris Krievkalns, filozofijas doktors, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Māris Kūlis un Baiba Vārna.

Latvijā turpinās bezmaksas digitālo prasmju apguves projekts, kurā 30 pašvaldību pulciņam tagad pievienojusies arī Rīga. Par projektu vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot. Plašāk stāsta Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas Digitālās iesaistes un prasmju nodaļas projekta koordinatore Arita Vīziņa un projekta "Sabiedrības digitālo prasmju mācības" koordinatore Anna Niedola.

Vides piekļūstamība nodrošina visiem cilvēkiem iespēju pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības dzīvē. Tā ietver ne tikai fizisko piekļuvi ēkām un publiskajām vietām, bet arī piekļuvi informācijai un tehnoloģijā. Cik tālu esam pavirzījušies labas vides piekļūstamības izveidē? Cik iekļaujoši un pieejami ir uzņēmumu pakalpojumi, digitālā vide un klientu apkalpošana?  Raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" projektu vadītājs un viens no A komandas Reinis Darkēvics, Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kino muzeja Izglītības programmas kuratore Daniela Zacmane un ratiņkrēsla kērlinga spēlētāja jaukto pāru komandā, vides pieejamības eksperte Poļina Rožkova. "Lielākā daļa sabiedrības jau ir pieradusi, ka ir nepieciešami kādi risinājumi, lai risinātu piekļūstamības problēmas cilvēkiem ar kustību traucējumiem vai vecākiem ar maziem bērniem. Tomēr daudzi neaizdomājas, ka ir arī citi funkcionālie traucējumi – redzes un dzirdes, piemēram. Par to neaizdomājas arī projektu īstenotāji," norāda P oļina Rožkova.   Reinis Darkēvics iepazīstina ar A komandas darbu. Tie ir cilvēki, kuriem ir dažādas invaliditātes un viņi kopā dodas uz dažādām vietām kā lietotāji un pēta pieejamības iespējas. Pēc tam par to stāsta "Apeirona" kanālos. Viena vieta, kur A komanda viesojusies ir arī Kino muzejs.

Daudzu cilvēku dzīvē sociālie mediji un cits digitālais saturs aizņem bīstami daudz diennakts laika. Vai iespējams mazināt digitālās vides ietekmi uz mūsu ikdienas dzīvi un paradumiem? Raidījumā Kā labāk dzīvot sarunājas veselības un pašizaugsmes eksperts Māris Žunda, filozofs un reliģiju pētnieks Valdis Svirskis un digitālo mediju eksperts Artūrs Mednis.

Mums priekšā ir krietns brīvdienu skaits. Kāpēc gan tās neizmantot, lai vismaz kādu dienu vai divas neveltītu aktīvai atpūtai dabā? Par ziemas dabas takām runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Kurp doties, iesaka ceļotāja Alīna Andrušaite, dabas pētnieks, vēsturnieks Andris Grīnbergs un "TravelFree" pārstāvis Edgars Plešs. Latvijā ir gan daudz kur ceļot arī ziemā. Tomēr ziema ir savā ziņā riskantākais laiks ceļojumiem, jo ir salīdzinoši maz gaismas, daudzviet ir slidens. Bet tas nenozīmē, ka jāsēž mājās. Izkustēties noteikti vajag. Galvenais ir saņemties piecelties no dīvāna un doties ārā. Un tad jau iespējās daudz un dažādas tuvākā un tālākā apkārtnē, atliek tik izvēlēties. Gaismiņas var baudīt Ogrē, var vienkārši pastaigāties pa Rīgu, var izvēlēties kādu maršruti Gaujas Nacionālajā parkā, var doties uz Latgales pusi, var staigāt Skrīveru un Aizkraukles apkārtnē. Var braukt uz Kurzemes pusi, izvēlēties, piemēram, Kandavu. Uz Jelgavu var doties tiem, kam patīk pilsētas apceļot. Tiesa, Latvijā jārēķinās, ka daudzviet var nokļūt tikai ar personīgo mašīnu ne sabiedrisko transportu.