Atgūt dzīves kvalitāti pēc insulta: palīdzības pieejamību ierobežo kvotas

Pēc pārciesta insulta cilvēkam dzīves kvalitāte var strauji pasliktināties. Tomēr to ir iespējams, ja ne atgūt iepriekšējā līmenī, tad ar pamatīgu darbu krietni uzlabot. Par muskuļu spasticitāti un atgūšanos pēc tās vairāk izzinām raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro P.Stradiņa Klīniskās Universitātes slimnīcas neiroloģe, Latvijas Insulta biedrības vadītāja, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Evija Miglāne un Nacionālā rehabilitācijas centra Vaivari 6. nodaļas vadītāja Zaiga Kanbērza-Rībule. Runājot par insulta statistiku un sirds asinsvadu slimību statistiku, tas atspoguļo stacionāru pieejamību, nekā reālo statistiku. "Man šķiet, ka reālā bilde tik laba nav," vērtē Evija Miglāne. Ārste arī atzīst, ka akūtos gadījumus, ja cilvēks ir laicīgi stacionēts, ārstēšana ir laba. Bet pēc insulta parasti dzīve vairs nav tik optimāla, kā bijusi, un atbalsts no veselības aprūpes sistēmas, no sociālās aprūpes sistēmas nav tāds, kādam vajadzētu būt. Sevišķi kritiski viņa vērtē palīdzības pieejamību tajā posmā, kas ir pēc akūtās ārstēšanas un pirmās rehabilitācijas stacionārā, kas ir 3 - 5 nedēļas pēc pārciesta insulta "Ne visi cilvēki, kas pārcieš insultu un kurus arī optimāli ārstē, ne jau visi atgriežas reālā, normālā dzīvē, kādā bijuši pirms tam. Jāsaprot, ka nekad nebūs tā, ka akūta ārstēšana dos simtprocentīgu rezultātu atgriezties funkcionalitātē, kādā cilvēks bija pirms tam," norāda Evija Miglāne. Zaiga Kanbērze-Rībule skaidro, ka izvērtē pacientu stāvokli, lai pēc iespējas ātrāk pacienti saņemtu rehabilitāciju. Priekšroka ir akūtajiem gadījumiem. Miglāne gan norāda, ka no stacionāra diemžēl pacienti nenonāk uzreiz rehabilitācijā, jo ir rindas. "Mājas rehabilitācija ir laba lieta. (..) Tad var vērtēt atkārtoti, vai nepieciešama stacionāra rehabilitācija. Ir ambulatorā rehabilitācija, kur nonāk tie, kas spēj apmeklēt ambulatorās iestādes. Tas ir labi," atzīst Evija Miglāne. "Man šķiet, ka ir ļoti lielas problēmas ar kvotām, ar naudu, ko velta no valsts stacionārai rehabilitācijai. Tur ir rindas." "Ir ļoti dramatiska situācija tajā, ka tiem pacientiem un viņu radiniekiem, kuri pēc insulta ir tādā stāvoklī, ka viņi kvalificējas minimālai mājas rehabilitācijai un ir diez gan nespējīgi, tiem ir minimāls atbalsts," norāda Evija Miglāne. "Ja ģimenē ir insulta pacients, kurš pārcietis insultu ar lielu neiroloģisku defektu, ar kustību traucējumiem... Ir skaidrs, ka radiniekiem ir jāturpina strādāt, viņi nevar ņemt atvaļinājumu un dzīvot mājās, lai koptu savu radinieku. Bet šeit atbalsts, kas tiek sniegts šādām ģimenēm, ir tuvu nullei." Runājot par palīdzības nepieciešamību insulta gadījumā, ārstes norāda, ka vecumā pēc 55 gadiem labāk dzīvot tuvāk reģionālai slimnīcai, jo no attālākām vietām ir nepieciešams ilgāks laiks, lai pacientu nogādātu slimnīcā. Tāpat arī Evija Miglāne mudina par savu veselību rūpēties jau laicīgi - sportot, ēst veselīgi un neuzkrāt lieko svaru jau no agras jaunības. Muskuļu spasticitāte pēc insulta ir bieži sastopama. Tās mazināšanai un ārstēšanai ir pieejama gan terapija rehabilitācijas laikā, gan medikamenti. Bet diemžēl atkal viss ir saistīts ar kvotām, kad ir pieejamas kvotas, muskuļu saspringuma mazināšanas terapiju pēc pārciesta insulta var veikt par valsts līdzekļiem, kad kvotas ir izlietotas, ārsti meklē risinājumus saņemt šo terapiju. trūkst naudas un iespēju nodrošināt visiem pacientiem šo pakalpojumu.