Pētījums: Cīņa ar vēzi Latvijā tiek uztverta kā varoņa ceļš
Kā sabiedrība izturas pret pacientiem, kuriem ir onkoloģiskas slimības? Vai atbalsts un izpratne ir pietiekama vai tomēr būtiski pietrūkst? Vai un kas būtu jāmaina attieksmē un ko vēl vajadzētu darīt, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Sarunājas Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) medicīnas antropologs un politologs Mārtiņš Daugulis un RSU pētījumu datu analītiķe Renāte Grudule.
RSU veikts pētījums par to, kā digitālajā vidē cilvēki runā par onkoloģiju.
"Pētījumā lūkojāmies uz to, kā Latvijas digitālajā vidē - kas ir sociālie tīkli, arī konvenciālās mājaslapas, viss, kas ir internetā, kā tajā runā par onkoloģiju, par vēzi, par pacientiem. Kas ir tās lielākās šaubas, bažas, trauksmes, kas parādās tieši Latvijas digitālajā vidē," skaidro Mārtiņš Daugulis
Šāds pētījums veikts Latvijā, jo ir zinātniski pētījumi pasaulē, kas rāda, ka digitālā vide ievērojami veido sabiedrības priekšstatus. Savukārt sabiedrības priekšstati tieši saistās ar veselības rādītājiem.
"Mēs ieraudzījām saistību gan par attieksmi pret vēzi kā tādu, gan arī caur onkoloģiju attieksmi pret valsti, par lielākajām trauksmēm, kas ir par mūsu veselības sistēmu un tās pārvaldību," norāda Mārtiņš Daugulis.
"Droši vien lielākā atziņa, kas būtu, ir tā, ka vēzis Latvijā tiek uztverts un cīņa ar vēzi tiek uztverta kā varoņa ceļš.
Tas tiešām prasa milzīgu personīgo ieguldījumu no cilvēka gan no viņa dzīves resursu veidā, gan arī bieži finansiālu resursu ziņā. No vienas puses, mēs ļoti kampaņveidīgi runājam un skatāmies uz to un sabiedrības ir ārkārtīgi solidāra, bet tas notiek kampaņveidīgi un ar tādu lielu uzsvaru, ka tas ir varonis.
Ja mēs paraugāmies pēc stāstu veidošanas principiem sabiedrībā, jo mēs visi dzīvojam stāstos un priekšstatos par stāstiem, tur ir liela bīstamība. Tajā brīdī, kad tu esi varoņa ceļā, visa milzīgā slodze tiek uzlikta uz tevi kā uz indivīdu - tev šī cīņa ir jāizcīna, tu nedrīksti normāli ciest vai arī tieši pretēji, tev ir jācieš ļoti eksponēti un jāparāda tas viss sabiedrībai.
Visbeidzot, varoņa ceļš, kas ir uzlikts uz pacienta pleciem, īstenībā ļoti ērtā pozīcijā nostāda valsts veselības aprūpes sistēmu un politikas veidotājus. Jo tu tur cīnies, mēs, protams, bāzi nodrošinām tai cīņai; sabiedrība pieslēdzās klāt, kā Sprīdītim palīdzēja arī dažādi no malas, kad viņš savu kauju izcīnīja. Bet beigās tā ir tava lieta.
Šķiet - vai varētu savādāk? Jā. Vēzis un onkoloģiskās saslimšanas, protams, ir smaga un pacientam prasoša saslimšana, bet ar mūsdienīgu pieejamu aprūpi par vēzi sāk runāt aizvien vairāk kā par hronisku slimību. Tajā brīdī, kad mēs viņu laicīgi konstatējam un efektīvi ārstējam, tad mūsdienās rādītāji ir pilnīgi savādāki kā kaut kādos vēsturiskajos priekšstatos. Vēzis nav nāvējoša saslimšana, ja tiek laicīgi konstatēts un adekvāti ārstēts vairums gadījumu.
Mums vajadzētu virzīties, lai cik tas izklausītos dīvaini, uz vēža normalizāciju kā tādu, prasot vairāk atbildības tiem, kas varētu mums šos risinājumus dot, - inovatīvas, jaunas zāles, mūsdienīgas terapijas vietas, kur ārstēt, pieejamība. Tas šajā digitālajā telpā atklājas kā virstēmā, bet, protams, arī daudz detalizācijas."
