Sportiskās aktivitātes vasarā - kā efektīvāk izmantot šo gadalaiku
Sportiskās aktivitātes ir labākās rūpes par sevi. Ko darīt vasarā un kā visefektīvāk izmantot šo gadalaiku sportojot, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Sportot aicina Sporta laboratorijas - FIMS sadarbības centra sporta medicīnā vadītāja Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente Sandra Rozenštoka, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un sertificēts ergoterapeits, fizisko aktivitāšu fiziologs, zinātņu doktors veselības un sporta zinātnēs Rūdolfs Cešeiko.
Vasarā saule un gaismas terapija palīdz, lai izietu ārā, pastaigātu. Nav uzreiz jāvelk sporta tērps. Daba pasaka – nāciet un baudiet labumus! Jebkurš gadalaiks ir lielisks, lai atsāktu vai turpinātu fiziskās aktivitātes.
Rūdolfs Cešeiko iesaka izvēlēties rīta cēlienu fiziskām aktivitātēm vasarā.
"Līdz pulksten 11 varam drošāk veikt fiziskās aktivitātes, temperatūra ir patīkamāka un rīts dod savu dzestrumu. No pulksten 11 līdz apmēram sešiem vakarā temperatūra ir izteiktāka, kad būtu jāpavēro sevi un jāizvērtē spējas, cik intensīvi iesaistāmies mērķtiecīgās fiziskās aktivitātēs. Ja cilvēki izvēlas mērķtiecīgas fiziskās aktivitātes, padomāt, vai pa dienas vidu tas ir atbilstoši manam brīdim, pieredzei, veselībai," norāda Rūdolfs Cešeiko.
Sandra Rozenštoka konkretizē, ka attiecībā uz skriešanu uzskata, ka augstāks risks ir, ja ir vairāk nekā +23 grādu.
"No +23-28 grādu - ir paaugstināts risks skriešanai, ja ir virs +28 grādiem gaisa temperatūra, tas ir augsts risks dažādu slimību izpausmei, ja tādas cilvēkam ir, gan arī pārkaršanas risks. Uzskata, ka + 18-23 grādu ir temperatūra, kurā drošāk justies," skaidro Sandra Rozenštoka.
Roberts Radičuks atzīst, ka vasarā saule uzliek lielāku slodzi, ja esmu aizelsies, tad jau augsta maksa ir par slodzi. Jāieklausās savās izjūtās.
"Ļoti karsti laika apstākļi, tāpat kā auksti neļauj panākt labākus rezultātus, „uztrenēties”, ķermenis daudz enerģijas tērē dzesējoties," piebilst Sandra Rozenštoka.
7000 soļi vai 10000 soļi dienā? To nevajadzētu uzlikt kā mērķi, ka tas uzlabos veselību, nevajadzētu.
"Varam veikt 10000 soļus, bet jautājums, kādā veidā tos sasniedzam. Tā var būt ātrāka soļošana intervālu veidā, kur ir sirdsdarbības ritma izmaiņas. Ja tā ir vienkārši soļu savākšana ikdienā, veicot mājas darbus vai staigājot pa ofisu, tam efekts būs minimāls," skaidro Rūdolfs Cešeiko.
"Slodzei ir jābūt trenējošai," atzīst Sandra Rozenštoka.
Nepatīkamās onkoloģisko slimību diagnozes cilvēkiem liek mainīt dzīvesveidu un tas mudinājis arī ieviest regulāras fiziskās aktivitātes.
Rūdolfs Cešeiko norāda, ka, piemēram, ķīmijterapijas laikā, sievietei, kurai konstatēts krūts vēzis, lai arī pašsajūta dažādās izpausmēs pasliktinās, ir svarīgi saglabāt aktīvu dzīvesveidu.
"Tas nenozīmē, ka ķīmijterapijas dienās vai dažas dienas pēc procedūras, kad jūt, ka procedūra vēl dara savu darbu, jūtamies slikti un noguruši, ja tas nav saistīts ar slinkumu, nespiežam un nevelkam par katru cenu ārā no gultas," norāda Rūdolfs Cešeiko. "Kad jūtam, ka enerģijas paliek vairāk, sākam mērķtiecīgi domāt par fiziskajām aktivitātēm. Piemēram, pastaigas 30 minūtes četras reizes nedēļā, iekļaut vieglākas intensitātes spēka vingrojumus, izmantojot vieglākas hantelītes. (..) Vislabākais variants ir sešu minūšu iesildīšanās likums, kad zinām, ka ir jāiziet ārā un jāpamēģina. Sešas minūtes vieglas intensitātes pastaiga istabā, vai dodoties ārā."