Empātija ir svarīga arī darba vidē

Kādas ir izjūtas un pārdomas, atgriežoties Latvijā no citas zemes, kur vadīts kāds laiks – vai cerētais ir piepildījies un kas gaidāms nākotnē? Tiešraidē uzklausām stāstus Latgalē. Ārdavas muižā tiekamies ar tiem, kas devušies pasaulē, tagad atgriezušies un strādā Latvijā. Sarunājas Latgales Plānošanas reģiona koordinatore Ruta Priede, "Ārdavas muižas" saimniece Maija Krasnā, kura bija devusies uz Īriju, "Ērgļu" pirtiņas īpašnieks, pirtnieks Oļegs Orlovs, kurš atgriezies no Skotijas, uzturterapeite, psihoterapijas speciāliste Agnese Krumpāne, kura vairākus gadus pavadījusi Somijā, un veikala „Maxima” direktore Aglonā Karīna Selicka, kura strādājusi Īrijā vairākus, bet tagad jau piecus gadus ir atpakaļ Latvijā.

Empātija nav tikai vārds. Tā ir spēja un prasme izprast gan savas, gan citu cilvēku emocijas un tas var izrādīties būtiski dažādu situāciju risināšanā. Kāpēc empātija ir tik svarīga darba vidē, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē emocionālās inteliģences praktiķe, biznesa trenere un konsultante Jana Strogonova, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja Eva Selga un Kognitīvi biheiviorālās terapijas (KBT) terapeite Agnese Orupe.

Bezrecepšu zāļu pārmērīga lietošana nav tikai Latvijas, bet visas Eiropas problēma. Kāpēc speciālisti ceļ trauksmi, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Skaidro Zāļu valsts aģentūras direktore Indra Dreika, Latvijas Farmaceitu biedrības prezidente, farmaceite Dace Ķikute un Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras docētāja un pētniece Mirdza Kursīte. Zāļu valsts aģentūra no 15. septembra piedalās Eiropas kampaņā "Zāles nav konfektes" par drošu bezrecepšu zāļu lietošanu. Kampaņas mērķis - veicināt informētību par drošu bezrecepšu zāļu lietošanu visā Eiropā.  

Ierakstot interneta meklētājā angļu vārdu „agility”, ko tulko kā veiklība, algoritms piedāvās neskaitāmu skaitu vingrinājumu, kas domāti cilvēka veiklības uzlabošanai. Šoreiz raidījumā Kā labāk dzīvot mazāk par cilvēkiem, bet vairāk par suņiem un viņu veiklības treniņiem. Adžiliti ir sporta veids, kurā suns, klausot saimnieku, pārvar dažādus šķēršļus noteiktā trasē! Sunim tā ir kā spēle un rotaļa kopā ar saimnieku. Plašāk stāsta Natālija Sokolova, kura nodarbojas ar šo sporta veidu, un trenere, starptautiskās kategorijas tiesnese Lidija Beļajeva kopā ar šeltiju Varju. Pieredzē dalās Saiva Pekuse. Viņa ir četrus gadus veca Austrālijas ganu suņa saimniece. Kad suņa riešana sāka traucēt gan pašiem, gan kaimiņiem, kinologs ieteica suni aizvest uz adžiliti nodarbībām. Lidija Beļajeva iepazīstina ar adžiliti: ir vairāki šķēršļi, dažādas barjeras, bumbas, slaloms, kuras suņiem jāpārvar noteiktā secībā un mēs kā treneri suni vedam cauri trasei noteiktā secībā un pēc iespējas ātrāk. Kurš ātrāk pieveiks bez kļūdām, tas arī uzvar. Šajā veiklības sporta veidā notiek gan vietējās, gan starptautiskas sacensības, ir cilvēki, kuri vienkārši nāk treniņā un nekad nepiedalās sacensībās, vienkārši suņa veselībai, savai veselībai, jo cilvēkam tur arī ir diezgan daudz jāpaskrien. Adžiliti uzlabo cilvēka un suņa savstarpējo kontaktu, jo suns skrien bez pavadas, bez siksnas lielā ātrumā un klausās. "Suņiem patīk skriet. Sākumā var motivēt ar kārumiņu vai mantiņu, kas nu kuram patīk. Pēc tam viņam vienkārši patīk pats process, patīk skriet, patīk piedalīties, kopā ar savu saimnieku kaut ko padarīt. Tad vairāk nevajag ne ar ko motivēt. Viņš atnāk uz laukuma un ir tik motivēts kaut ko darīt, ka tik skrien," stāsta Lidija Beļajeva. Ne visu šķirņu suņi var trenēties, lai piedalītos sacensībās, bet savam priekam piedalīties noteikti var daudzi. "Adžiliti ir kolosāla brīnumtabletīte, kā risināt suņu uzvedības problēmas, bet treniņiem nav jābūt septiņas reizes nedēļā," uzskata Natālija Sokolova. "Mans stāsts, kāpēc es atnācu adžilti, ir saistīts ar to, ka tad, kad tu lasi aprakstu par šķirnes izvēli, tev liekas - man būs visgudrākais suns pasaulē. Tad tu saskaries ar to, ka visgudrākajam sunim pasaulē ir vajadzīga mentāla slodze. Tie, kuri paņem aktīvas suņu šķirnes, kuras ir ar augstu IQ, rēķinieties, ka jums būs jādod mentālā slodze," pieredzē dalās Natālija Sokolova. "Manā gadījumā viss tik perfekti salikās, ka nāca adžilti, bet es sapratu to, ka ir jāiemāca arī paklausības pamati. Jo adžiliti ir par ļoti ciešu kontakta izveidi starp saimnieku un suni, bet bez kaut kādiem pamatiem, ka sunim ir, piemēram, jāpaliek startā, tu nevari to visu izveikt."  

Ierakstot interneta meklētājā angļu vārdu „agility”, ko tulko kā veiklība, algoritms piedāvās neskaitāmu skaitu vingrinājumu, kas domāti cilvēka veiklības uzlabošanai. Šoreiz raidījumā Kā labāk dzīvot mazāk par cilvēkiem, bet vairāk par suņiem un viņu veiklības treniņiem. Adžiliti ir sporta veids, kurā suns, klausot saimnieku, pārvar dažādus šķēršļus noteiktā trasē! Sunim tā ir kā spēle un rotaļa kopā ar saimnieku. Plašāk stāsta Natālija Sokolova, kura nodarbojas ar šo sporta veidu, un trenere, starptautiskās kategorijas tiesnese Lidija Beļajeva. Pieredzē dalās Saiva Pekuse. Viņa ir četrus gadus veca Austrālijas ganu suņa saimniece. Kad suņa riešana sāka traucēt gan pašiem, gan kaimiņiem, kinologs ieteica suni aizvest uz adžiliti nodarbībām.

Ne viens vien Latvijas iedzīvotājs, kurš seko līdzi Eiropas čempionātam basketbolā un jau pirms kāda laika savus sporta apavus kāris vadzī, šajās dienās noteikti sajuta vēlmi atgriezties laukumā. Bet ar vēlmi ir par maz. Nepieciešams arī kur un ar ko spēlēt. Par iespējām amatieriem uzspēlēt basketbolu interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Latvijā lielākās basketbola līgas amatieriem vadītājs Krišs Rauska un "Pasportosim.lv" vadītājs Jānis Sprukts. "Mēs kopā ar domubiedriem gan no hokeja, gan no volejbola izveidojām kopīgu platformu, attiecīgi mēs visi trīs sporti brālīgi ejam kopā un mēģinām kaut kādā veidā attīstīt entuziastu, amatieru sportu un padarītu to profesionālāku," stāsta Krišs Rauska. Viņš atzīst, ka spēlētāju diapazons ir ļoti plašs. "Mums spēlē gan jaunieši, kas tikko pabeiguši sporta skolu, gan pieauguši cilvēki, kuriem ir 30 līdz 40 gadi, arī veterāni, kuriem jau ir pie 60 gadiem, spēlē gan tēvi ar dēliem, kuriem ir 15 - 16 gadi, kuri vēlas uzspēlēt ar saviem vecākiem. Diapazons ir ļoti plašs - gan vīrieši, gan sievietes," norāda Krišs Rauska. Arī spēku samērs un spēju ziņa sportisti ir dažādi. "Ir gan bijušie Latvijas izlases spēlētāji, ir spēlētāji, kuri augstākajā līgā spēlējuši, gan tādi, kas šobrīd spēlē otrajā līgā pēc spēka, trešajā līgā. Gluži to nevar nosaukt pilnīgi par amatieru līgu," atzīst Krišs Rauska. "Bet ir arī apakšējās divīzijas, kurās var spēlēt spēlētāji, kuri ir tik tikko sajutuši to kāri pašiem pamēģināt uzspēlēt basketbolu, iziet ārā no treniņu režīma un beidzot paspēkoties ar citiem un saprast, kāds ir viņu līmenis." Komandas veido gan darba kolektīvi, gan domubiedri, reizēm arī palīdz cilvēkiem apvienoties komandā vai kādam, kas meklē, kur spēlēt, iesaka, kurai komandai varētu pievienoties. Jānis Sprukts iepazīstina ar to, kā viņa pārstāvētajā organizācijā notiek komandu veidošana. "Cilvēks, kurš grib atsākt spēlēt pēc kaut kādas pauzītes, viņš var aizpildīt anketu, norādīt savu spēlētprasmi, un tad mēs viņam atrodam vispiemērotāko treniņu," skaidro Jānis Sprukts. "Basketbolā un volejbolā galvenā sāls ir atrast tādu grupu, kura spēlē daudzmaz tavā līmenī. Ja tu aiziesi spēlēt ar cilvēkiem, kas spēlē daudz labāk nekā tu vai daudz sliktāk, nebūs interesanti. Daudzus tas pat var demotivēt, tāpēc ir svarīgi tieši atrast tādu grupu, kura būtu piemērota." Lai novērtētu katra sportot gribētāja spējas, viņš aizpilda anketu, kurā raksturo savu iepriekšējo pieredzi. Papildus pieejami video, kur var redzēt dažādu grupu spēles līmeni, un cilvēks var paskatīties, kura grupa būtu piemērotāka. Vārdos raksturot savu spēles līmeni ir sarežģīti. "Volejbolā tur ir svarīgi trāpīt īstajā līmenī, jo citādi spēle vispār neiet," norāda Jānis Sprukts. Bauskas novadā basketbols ir viens no top sporta veidiem, vienlaicīgi ar futbolu un florbolu. Bauskas novada čempionātā sacenšas 10 - 11 komandas no visa novada. Ierakstā uzklausām Bauskas novada basketbolistus.

Kādas ir izjūtas un pārdomas, atgriežoties Latvijā no citas zemes, kur vadīts kāds laiks – vai cerētais ir piepildījies un kas gaidāms nākotnē? Tiešraidē uzklausām stāstus Zemgalē. Šī gada pirmajos sešos mēnešos Zemgalē ar remigrācijas koordinatores atbalstu atgriezusies 51 persona, kas apliecina nemainīgu interesi par atgriešanos dzimtenē. Lai sekmētu veiksmīgu remigrācijas procesu, Zemgales plānošanas reģions sadarbībā ar pašvaldībām sniedz ne tikai informatīvu, bet arī finansiālu atbalstu – tas šajā pusgadā ļāvis jaunam uzņēmējam Bauskas novadā uzsākt darbību loģistikas nozarē. Par aicināšanu atgriezties un pieredzē par to, kā ir atgriezties Latvijā pēc garāka vai īsāka citā valstī aizvadīta laika, dalās Zemgales reemigrācijas koordinatore Anete Briņeca, garšvielu eksperts Gatis Vilciņš, Andris Tālbergs, kā arī "SFabrika.lv" Ingus Krots, jo, protams, svarīgas ir darba iespējas, atgriežoties Latvijā.    

Mūsu klausītājs interesējas, kā daudzdzīvokļu mājā cīnīties ar prusakiem un blaktīm? Kā un kam tas būtu jādara, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta Dabas muzeja entomologs Uģis Piterāns, "santāraisdienests.lv" pārstāvis Māris Boža, Rīgas namu pārvaldnieka Telpu uzkopšanas daļas vadītāja Vita Timermane un Veselības Inspekcijas Sabiedrības veselības kontroles nodaļas vadītāja Ilona Drišļuka. Kā blusu, prusaku un pat žurku un ērču kodumi ietekmē cilvēka veselību un pašsajūtu un kad ieteicams konsultēties ar ārstu, ierakstā vaicājām alergoloģei Signei Puriņai. Droši vien neviens neraudātu, ja blaktis un prusaki pazustu pavisam. Problēmas ar dažādiem kukaiņiem daudzdzīvokļu mājās pastāv, bet jānodala apsaimniekotāja un dzīvokļa īpašnieka atbildība. Visiem mājas dzīvokļu īpašniekiem kopīgi jācīnās ar to, kura dzīvoklī ir, piemēram, prusaki, lai viņš savestu kārtībā savu īpašumu. Vienā dzīvoklī veikt kādu kukaiņu iznīdēšanu bieži vien nav jēgas, ja vien nav konkrēti zināms, ka tieši tas dzīvoklis rada visiem problēmas. Lai veiktu kukaiņu iznīdēšanu, dzīvoklis vispirms ir jāsagatavo. Piemēram, lai indētu prusakus, ir jāatbrīvo virtuves skapīši, jāatbīda no sienas, jānoņem dekoratīvās grīdlīstes, lai visas mēbeles var izsmidzināt un tā darbojas vēl pāris nedēļas. Ja vienā daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpā kādā dzīvoklī ir iemitinājušies prusaki vai blaktis, ja ar viņiem necīnās, laika gaitā, tie var būt arī daži gadi, viņi var pārvietoties arī uz citām kāpņutelpām un izplatīties pa visu māju. Blaktis sākotnēji parasti ir gultā, tad jau aiz grīdlīstēm, ar laiku arī plauktos un skapīšos, kas ir pie gultas, ar laiku var ievākties arī aiz aizkaru stangām. Gultas blakti nejauši var aiznest mājās arī no sabiedriskā transport, ja viņa ir rūpīgi paslēpusies kādā sēdekļa šķirbā.

Iemesli, kāpēc Latvijas iedzīvotāji tik reti apmeklē bezmaksas profilaktiskās veselības pārbaudes pie sava ģimenes ārsta, ir dažādi. Kā tos mazināt? Risinājumus meklējam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē ģimenes ārste Katrīna Priede, "Profesora Skrides sirds klīnikas" valdes priekšsēdētāja Jeļena Jesajana un ģimenes ārste, Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedras docētāja, Metodiskā vadības centra ģimenes medicīnā koordinatore ģimenes medicīnas jautājumos Dārta Puriņa. Jeļena Jesajana maģistra darba ietvaros veica pētījumu, lai noskaidrotu, kas kavē profilaktisko apskašu pie ģimenes ārsta veikšanu. Viņa atzīst, ka primāri tas ir zināšanu trūkums. Daudzi nezina, ka reizi gadā var veikt bezmaksas profilaktisko apskati pie ģimenes ārstā. Bet zināšanas ir saistītas ar profilakses jēgas un nozīmes izpratni. "Daudzi atbildēja – kad būs slikti, iešu pie ārsta, bet arī atklājās, ka liela loma ir ārstam, kamēr ārsts nesaka, ka vajag, cilvēks pats nejūtas daļēji līdzatbildīgs rūpēties par savu veselību," atzīst Jeļena Jesajana. Katrīna Priede skaidro, ka katra prakse, kas to dara [veic profilaktiskās apskate], organizē to atšķirīgi. "Mēs cenšamies uz profilaktiskām apskatēm aiz rokas ķert tos, kas nav kādu laiku bijuši un kaut kādu iemeslu dēļ ienākuši praksē," norāda Katrīna Priede. "Cenšamies gada ietvaros apskatīt maksimāli daudz pacientus profilaktiski, bet būsim godīgi – ir gandrīz nereāli apskatīt visus pacientus reizi gadā." Ģimenes ārsti diskutē, ka vajadzētu pārskatīt profilaktisko apskašu sistēmu Latvijā, jo ir aktuāls jautājums, vai veselam cilvēkam 18 līdz apmēram 35 gadu vecumam, ja viņam nav sūdzību, būtu jāiet pie ģimenes ārsta reizi gadā veikt profilaktisko apskati. Tāpat cilvēkiem ir dažādi priekšstati, ko šī profilaktiskā apskate iekļauj.  Primārā profilakse ir pasargāt no slimības attīstības, kas ietver pretsmēķēšanas politiku un veselīga dzīvesveida reklāmas. Dažādi skrīningi jau ir sekundārā profilakse, kurā cenšas atrast tos, kam slimība ir sākusies, bet ir agrīnā stadijā un vieglāk to ārstēt. Latvijā ir pieejami vēža skrīningi, bet ārstes vērtē, ka vajadzētu skrīningu depresijai un trauksmei, tas, piemēram, notiek Somijā un Lielbritānijā. Arī Latvijā ir aprobēta anketa, kas pieejama Slimību profilakses un kontroles centra mājaslapā. Savukārt senioriem būtu nepieciešams demences skrīnings.

Būtu ideāli, ja primāri mēs izvēlētos Latvijā ražotu pārtiku, bet mūsdienās tikai ar patriotismu cauri netiksi. Vietējam ražotājam nepieciešami trumpji, ar ko pārliecināt patērētāju izvēlēties pašmāju preci. Ar ko iespējams "pārtrumpot" importēto pārtiku? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācijas padomes priekšsēdētāja Ināra Šure, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Lauku attīstības nodaļas vadītāja Elīna Ozola, uzņēmuma "FOOD UNION" vadītājs Eiropā un Latvijā Artūrs Čirjevskis un Latvijas maiznieku biedrības pārstāvis maizniekmeistars Normunds Skauģis. "Mūsu pircējs izvēlas vidusceļu, gan skatās kvalitāti, gan skatās, kas ir iepakojumā, gan arī skatās uz drošību," norāda Ināra Šure. "Jo loģistikas ķēde ir īsāka, jo drošāka ir pārtika," turpina Ināra Šure. "Tas nozīmē, ka visērtākā un vislabākā ir vietējā pārtika ar savu kvalitāti, jo mūsu pārtikā ir trīs galvenie kritēriji – drošība, kvalitāte un atbalstām vietējo ražotāju. Šie "trīs vienā" ir svarīgākais, ko vajadzētu saprast pircējam, pat ja ir nedaudz dārgāks produkts, ir savai veselībai labāk, tautai un valstij labāk." Artūrs Čirjevskis salīdzina ar Dāniju un vērtē, ka tur sentiments pēc vietējiem ražojumiem ir mazāks, nekā novēro Latvijā. "Tādu plašu plauktu ar svaigiem produktiem, kā Latvijā, varbūt arī Baltijā, jūs nekur neredzēsiet. Tik daudz svaiga sortimenta - deserti, jogurti, biezpiena sieriņi. Lielākoties Rietumeiropā plauktā var redzēt 4-5 jogurtus un tie paši būs vienkārši, bez lielām ogām, iekļāvumiem," atzīst Artūrs Čirjevskis. Ināra Šure tomēr norāda, ka piena produktu segmentā vajadzētu vairāk orientēties uz vietējiem, jo tikai 50 % ir vietējais piens.  "Igaunijā gandrīz 90% pērk vietējo produktu, Lietuvā tas ir nedaudz zemāk. Mums ir izteikti tas, ka aizvedam pienu daudz uz Lietuvu un atved jau ar pievieno vērtību produktu. Tas nav pareizi. Svarīgas ir tirgotāju stratēģijas," vērtē Ināra Šure. Ar savu produkciju noteikti varam nodrošināt Latviju gan ar jogurtiem, gan sieriņiem, gan pienu. Tas, ka plauktā stāv importa jogurti, sviests, ir ļoti nepareizi no vietējo tirgotāju stratēģijām."