Nikotīna atkarība ir nopietna problēma: arī apzinoties riskus, no tās ir grūti atbrīvoties

Nikotīna atkarība ir nopietnāka problēma, nekā pirmajā mirklī varētu likties. Tā ir ne tikai darbība, kura rada veselības riskus, bet reizēm arī grūti aizvietojams rituāls, kam ir individuāla nozīme. Kā atbrīvoties no nikotīna ietekmes, pētām raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē pulmonologs, profesors Māris Bukovskis un psihoterapeits un psihiatrs Gints Polis. Māris Bukovskis atgādina veselības problēmas, ko rada smēķēšana un atzīst, ka lielākā problēma ir nikotīna atkarība, jo tā ir izteikta pieradumu un atkarību izraisoša viela. "Pat apzinoties visus milzīgos riskus, cilvēks bieži nespēj atmest. Šobrīd uzskata, ka nikotīna atkarība ir hroniska slimība ar saviem paasinājumiem un emisijas periodiem, atkarībā, vai cilvēks ir spējis atmest kādu periodu vai arī viņš paklūp un atsāk. Ar spontānas izveseļošanās varbūtību tikai 5%," norāda Māris Bukovskis. Viņš uzskata, ka tik daudz smēķētāju ir savā ziņā "vēsturiskais mantojums", jo Austrumeiropa ir līderis smēķētāju ziņā. "Arī šī brīža apstākļi – politiskie, ekonomiskie, Covid pandēmija, kas būtiski ietekmēja cilvēka psiholoģisko līdzsvaru, domāju, šobrīd notiek kāpšanās atpakaļ. Noteikti, ka šobrīd smēķē vairāk, nekā tas bija 2019. – 2020. gadā," analizē Māris Bukovskis. Gints Polis dalās pieredzē, ka bijis atkarīgs, bet atmetis smēķēšanu jau pirms vairāk nekā 30 gadiem. Smēķējis pusaudža gados, jaunībā un tam vairāk bijis sakars ar sociāliem faktoriem, socializēšanos kompānijā. Cigarešu smēķēšana vissliktākais veids, kā uzņemt nikotīnu. Tās ir viskaitīgākās. Ja neizdodas atmest, risku savai veselībai var mazināt pakāpeniski, pārejot uz kādu no mazāk ietekmējošiem nikotīna produktiem. Protams, negatīvais efekts ir no visiem nikotīnu saturošiem produktiem. Terciārie dūmi - smēķētāja izelpā ir nikotīns. Ja cilvēks ir smēķējis uz balkona vai ārā, ienāk telpā, viņa izelpā ir nikotīns, kas nosēžas uz apkārtējām virsmām. "Ja paņemtu paraugu no tāda dzīvokļa vai mājas, atrastu, ka nikotīna koncentrācija putekļos uz virsmām ir 100 augstāka nekā nesmēķētāja mājās," norāda Māris Bukovskis. "Te ir 100 reizes lielāka nikotīna ekspozīcija uz zīdaini, kurš, piemēram, rāpo pa zemi, pa paklāju, bāž visu mutē. Viens no iespējamiem faktoriem, kas varētu veicināt atkarības veidošanos atkarības veidošanos ļoti agrā dzīves periodā."

Lai atbrīvotos no liekā svara, nav nepieciešamas speciālas diētas. Ir speciālisti, kas apgalvo, ka diēta nav izšķirošā. Ieteikumus uzklausām raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta uztura treneris Mārtiņš Bidiņš un uztura speciāliste Liene Sondore. Aptaukošanās nav vienkārši risināms jautājums, tā ir kompleksa problēma - ierakstā uzsver medicīnas zinātņu doktore, sertificēta dietoloģe Laila Meija.  Runājot par to, kā motivēt sevi dzīvot un ēst veselīgāk, Mārtiņš Bidiņš uzdod vairākus retoriskus jautājumus. "Par to, cik grūti ir ēst veselīgāk un sportot, visi čīkstētu vienā balsī. Pat bļautu. Ja pavēršam šo jautājumu uz otru pusi, kāpēc neviens nečīkst, cik grūti ir, ja ir liekais svars, cik grūti ir, ja ir grūti aizsiet kurpes," vaicā Mārtiņš Bidiņš. "Cik grūti ir, kad ir aizdusa; cik grūti ir, kad cilvēks sāk novecot un nevar normāli izkāpt no mašīnas? Kāpēc mēs par to nesūdzamies? Cik grūti ir, ka nevar izgulēties, jo ir neērti, vai ir miega apnoja. Grūti ir tā un grūti ir tā, bet viens grūti ir izdarāms un prasa dažas stundas dienā, bet tas grūti, ja neizdari, ir katru dienu un vēl visu gadu. Vēl tu ienīsti sevi, kad paskaties spogulī. Kāpēc mēs par to nerunājam?" "Sportu kā tievēšanas līdzekli daudzi izvēlas un domā, ka sports ir svarīgākais, lai sakārtotu svaru. Bet sportam ir cita nozīme - tā ir sirds veselība, muskuļi. Lai kvalitatīvi novecotu, sports ir neaizvietojams," norāda Mārtiņš Bidiņš. "Bet ir tik viegli apēst sportā iztērētās kalorijas, ja nav kaut vai nedaudz sabalansēts uzturs, beigās apēd pat vairāk." "Svara kontekstā uzturs tomēr ir svarīgākais," turpina Mārtiņš Bidiņš. Par kalorijām ikdienā nebūtu jādomā un tās nebūtu jāskaita.  "Ja grib svaru zaudēt bez diētas, vajag maksimāli sabalansēt uzturu. Tas nozīmē apēst pietiekami daudz dārzeņus, olbaltumvielas, ogļhidrātus, nepārforsēt ar taukiem un citām lietām. Cilvēkam, šādi ēdot regulāri, būs ļoti grūti apēst par daudz kaloriju, lēni un mierīgi svars kritīsies un sakārtosies," skaidro Mārtiņš Bidiņš. Taču ne visi var tā lēni un mierīgi var un kad ir liekais svars, neviens negrib lēni un ilgtermiņā. "Ja grib nomest svaru ātri, talkā nāks ierobežojumi. Tiem jāpanāk kaloriju deficīts," norāda Mārtiņš Bidiņš. Lai sakārtotu svaru ilgtermiņā, vispirms ir tievēšana, kas ir īstermiņa process. Pēc tam ēd normāli, tikai jāiemācās, cik ikdienā jāēd un kā to uzturēt. Mārtiņš Bidiņš arī norāda, ka svarīgi, lai cilvēkam ir enerģija un dzīvesprieks.

Šobrīd dienas garums Latvijā ir nieka septiņas stundas. Tas ir gauži maz. Turpinām septembra raidījumā aizsākto sarunu par to, kā pēc iespējas pilnvērtīgāk izmantot šo cilvēka fiziskai un mentālai veselībai nozīmīgo resursu. Raidījumā Kā labāk dzīvot stāsta gaismas un cirkadiāno ritmu pētniece Baiba Bieļa un gaismas arhitekte Ilze Leduskrasta-Buša. Rīgas ielās sastaptajiem iedzīvotājiem jautājam, kā viņus ietekmē gada tumšākais laiks un kas palīdz justies labāk? "Mums pašiem sev ir jāpavaicā, cik daudz laika pavadām iekštelpas no visa diennakts laika? Ir vairāki pētījumi, kuros konstatēts, ka vidēji iekštelpās pavadām 90% no diennakts. Tas ir milzīgs apjoms. Ja vēl ir izpratne, cik nelielā apjomā mākslīgais apgaismojums spēj pieklibot līdzi tam, ko saulīte dod, būtu jāveidojas vēlmei mainīt savu dzīves veidu mainīt," vērtē Ilze Leduskrasta-Buša.  "Rīta un pusdienas pauzēs vajadzētu būt dabiskai vēlmei iziet ārā nevis turpināt sēdēt telpās." "Jaudīgākais acij izturamais mākslīgais apgaismojums ir desmitkārt vājāks nekā tas apjoms, ko saņemam ārā dabiskajā apgaismojumā. Turklāt mākslīgais apgaismojums ir limitēts un nav pilnā spektrā. Saules un dienas gaisma dod pilnu spektru," turpina Ilze Leduskrasta-Buša. "Tieši tāpēc dienas vidus pauzē izejot ārā 20 minūtes, mēs jau saņemam tik reizes vairāk [pilna spektra gaismas], cik visas dienas garumā nesaņemam pie laba mākslīgā apgaismojuma."  

Iespējams, ka katrai saimniecei vai saimniekam ir sava bukstiņputras, gaļas sautējuma, pupu un zirņu zupas,  aukstās gaļas, aknu pastētes un karpas pagatavošanas recepte. Bet ja nav vai ir vēlme klasisko recepti dažādot, tad raidījumā Kā labāk dzīvot "Ladigs gastronomija" pavārs Ingmārs Ladigs atklāj nestandarta receptes labi zināmiem ēdieniem. Silts un gards ziemas ēdiens ir cepta karpa. Ingmārs Ladigs skaidro, ka karpu pārgriež no muguras puses, jo galvas pusē ir biezāka nekā pie astes, tā pārgriežot var vienmērīgi izklāt. Kārtīgi iztīra, izmazgā un var marinēt.  Marinēšanai viņš iesaka izmantot sildošās garšvielas - muskatriekstu, ingveru. Tā zivs iegūs ambiciozāku garšu. Protams, var izmantot arī dilles, kadiķogas, ķiplokus, etiķi vai citrona sulu. "Marinētai zivij ir kulinārā vērtība," atzīst Ingmārs Ladigs. Pirms cepšanas marinādi ar salveti nosusina. Karpai patīk cepties lielā tauku daudzumā. Tad būs garšīgāka garoziņa. Fileju pietiek cept uz parastās pannas, veselu zivi - jāliek cepeškrāsnī. Ja veselu zivi liek cpeškrāsnī, pildījumam var izmanto arī cukgaļas cauraudzi. Karpu var pagatavot arī tumšā alus mērcē. Karpas fileju apvārta miltos un apcep. Tad sagatavo mērci: apcep pannā sīpolus ar sviestu, ielej glāzi tumšā alus, pieliek karoti medus, citrona sulu, mazliet sinepes. Kad alus novārās, var arī pāris karotes saldo krējumu pievienot. Apcepto zivi liek mērcē un pasutina 5-10 minūtes.

Iespējams, ka katrai saimniecei vai saimniekam ir sava bukstiņputras, gaļas sautējuma, pupu un zirņu zupas,  aukstās gaļas, aknu pastētes un karpas pagatavošanas recepte. Bet ja nav vai ir vēlme klasisko recepti dažādot, tad raidījumā Kā labāk dzīvot "Ladigs gastronomija" pavārs Ingmārs Ladigs atklāj nestandarta receptes labi zināmiem ēdieniem. Silts un gards ziemas ēdiens ir cepta karpa. Ingmārs Ladigs skaidro, ka karpu pārgriež no muguras puses, jo galvas pusē ir biezāka nekā pie astes, tā pārgriežot var vienmērīgi izklāt. Kārtīgi iztīra, izmazgā un var marinēt.  Marinēšanai viņš iesaka izmantot sildošās garšvielas - muskatriekstu, ingveru. Tā zivs iegūs ambiciozāku garšu. Protams, var izmantot arī dilles, kadiķogas, ķiplokus, etiķi vai citrona sulu. "Marinētai zivij ir kulinārā vērtība," atzīst Ingmārs Ladigs. Pirms cepšanas marinādi ar salveti nosusina. Karpai patīk cepties lielā tauku daudzumā. Tad būs garšīgāka garoziņa. Fileju pietiek cept uz parastās pannas, veselu zivi - jāliek cepeškrāsnī. Ja veselu zivi liek cpeškrāsnī, pildījumam var izmanto arī cukgaļas cauraudzi. Karpu var pagatavot arī tumšā alus mērcē. Karpas fileju apvārta miltos un apcep. Tad sagatavo mērci: apcep pannā sīpolus ar sviestu, ielej glāzi tumšā alus, pieliek karoti medus, citrona sulu, mazliet sinepes. Kad alus novārās, var arī pāris karotes saldo krējumu pievienot. Apcepto zivi liek mērcē un pasutina 5-10 minūtes. Domājot par Ziemassvētku laiku, un arī siltiem ziemas ēdieniem, aktuāli ir vārītie pelēki zirņi. Ingmārs Ladigs iesaka atstāt vārītos zirņus šķidrumā, kurā vārīja, jo bez šķidruma paliek daudz sausāki. Ja nejauši pārvāra zirņus, var taisīt kroketes vai kotletes. Mērcēšanai labāk izvēlēties aukstu ūdeni, pirms vārīšanas to nomazgāt, jo zirņiem patīk rūgt. Vārot var pievienot kādu garšsakni (seleriju, pastinaku, burkānu vai sīpolu), tas bagātinās garšu. Sāli šefpavārs iesaka likt beigās. Klasiski zirņiem pievieno apceptu cauraudzīti ar sīpoliem, ja uzturā nelieto gaļu, var sīpolu ievārījumu uzlikt.

No 7. novembra zvanu centra "Sonido" atbalsta tālrunis katru piektdienu īpaši atvēlēts onkoloģijas pacientiem un cilvēkiem, kuri nonākuši krīzes situācijā. Par sociālo projektu "Parunāsim?" interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Stāsta zvanu centra "Sonido" īpašniece un sociālā projekta "Parunāsim?" izveidotāja Inga Muižniece, žurnāliste un pacientu organizācijas "Onkoalianse" pārstāve Inese Supe un kapelāne Sindija Bergmane. Inese Supe norāda, ka onkoloģijas pacientiem nav savas līnijas, kur viņus uzklausītu cilvēks, kurš saprot, ko nozīmē onkoloģija, ārstēšanās un blaknes.  "Kad es pati kļuvu par onkoloģijas pacienti, sapratu, cik svarīgi ir, ka ir otrs cilvēks ar tādu pašu diagnozi, ar kuru var pakonsultēties, jo dakterim nav laika. Tāpēc ir arī onkoloģijas pacientu atbalsta grupas," atzīst Inese Supe. "Kad šo ideju izstāstīju Ingai [Muižniecei], ka onkoloģijas pacientiem nav ar ko parunāties, jo tas ir specifiski, Inga uzreiz atbalstīja," gandarīta Inese Supe. Viņa stāsta, ka pirms tam bija vērsusies Veselības ministrijā, runājusi ar ierēdņiem, kas uzteica ideju, bet realizēja to sociālais projekts, jo tā izveidotāja saprot, cik ļoti svarīgas ir sarunas. Inese Supe pati ar prieku piedalās sarunās. "Liela daļa cilvēku zvana, kuriem ir mentālas problēmas, kuriem vienkārši gribas ar kādu parunāties. Tad mēs vienkārši runājam," pieredzē daļas Inese Supe. "Savukārt onkoloģijas pacientiem ir specifiski jautājumi, kāpēc pie daktera jāgaida tik ilgi, vai varu ieteikt kaut ko no pašas pieredzes, kādus vitamīnus vai uztura bagātinātājus var lietot ķīmijterapijas laikā, lai nebūtu tik slikti. Manuprāt, starts ir ļoti veiksmīgs un daudzsološs. Cik vien man ļaus, izmantošu piektdienas, lai parunātos ar cilvēkiem, arī publiski mēģināšu stāstīt, cik šis pakalpojums ir nepieciešams." Domājot par attīstību, Inese Supe būtu priecīga, ka ar cilvēkiem sarunātos mediķi, kuri var reālu padomu sniegt, kad beigusies garšas sajūta no ķīmijterapijas vai ir caureja vai spēcīga vemšana. Inga Muižniece stāsta, ka darbiniekiem ir specifiska atlase un arī viņiem tiek sniegta palīdzība un ir apmācības, lai varētu strādāt. "Tie ir cilvēki 50+ vecumā, cilvēki ar invaliditāti, kuri savas dzīves laikā invaliditāti ir ieguvuši, pieņēmuši, samierinājušies un spēj kvalitatīvi dzīvot tālāk. Viņiem ir personiskā pieredze," norāda Inga Muižniece. "Tas nes līdzi to, ka tu spēj pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Uzklausīt viņu. Ne vienmēr tas nozīmē, ka jāmetas klāt ar risinājumu. Bieži vien cilvēkam gribas izrunāt sāpi, nevis uzreiz ķerties klāt risinājumam." "Es šo līniju esmu izveidojusi, bet es nekad nevarētu strādāt par operatori," atklāj Inga Muižniece. "Jo man ir vēlme mesties uzreiz palīdzēt, dot risinājumu, bet ir jāpastāv, jānogaida un tikai pēc tam, kad cilvēks ir izrunājies, jāsaprot, vai risinājumam vispār ir vieta." "Sonido" sociālā projekta "Parunāsim?" atbalsta tālrunis ir 26564564. Zvanīt var darba dienās no pl. 11-19. Piektdienās no pl. 12-16 darbojas onkoloģijas atbalsta līnija, no pl. 16-19 - garīgais atbalsts ar kapelānu.

Katru gadu 14. novembrī atzīmē Pasaules diabēta dienu, jo šajā dienā dzimis Frederiks Bantings, viens no insulīna atklājējiem. Šogad Diabēta dienas moto bija - par atbilstošu darba vidi diabēta pacientiem. Par to raidījumā Kā labāk dzīvot diskutē Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja, psiholoģijas un sociālo zinātņu maģistre, pasniedzēja un zinātniskā asistente Rīgas Stradiņa universitātē Gunta Freimane, Bērnu Klīniskās Universitātes slimnīcas Diabēta aprūpes un apmācības māsa Ilze Veilande un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Endokrinoloģijas centra vadītāja Kristīne Geldnere. Diabēts joprojām ir aktuāla problēma un pacientu skaits pieaug. Latvijā ir vairāk nekā 110000 diabēta pacientu. "tas ir lielākoties saistībā ar ar 2. tipa cukura diabēta pacientu skaita pieaugumu, kur galvenais iemesls būs mazkustīgs dzīvesveids, varbūt ne pārāk pareizi ēšanas paradumi, kas noved pie liekā svara," norāda Gunta Freimane. "Problēma joprojām aktuāla, jo šī slimība saistās ar dažādiem sarežģījumiem, kas palielina priekšlaicīgas nāves risku, nopietnu hronisku slimību risku. Tādēļ arvien svarīgi ir agrīni atklāt cilvēkus, kuriem ir paaugstināts diabēta risks, protams, arī laicīgi diagnosticēt diabētu." Gunta Freimane mudina cilvēkus, kam ir paaugstināts ķermeņa masas indekss, ko ikviens arī pats var aprēķināt, izvēloties rīku internetā, ja skaitlis ir virs 25, doties pie ģimenes ārsta, lai noteiktu cukura līmeni asinīs. Tas palīdz arī diagnosticēt diabētu. Ilze Veilande bilst, ka bērnu slimnīcā nonāk bērni smagā stāvoklī, jo diagnoze ir uzstādīta novēloti. Brīdinošie simptomi – slāpes, urinēšana, izteikts nogurums. Runājot par darba vietu cilvēkam, kuram ir cukura diabēts, Kristīne Geldnere norāda, ka svarīgi cilvēkam pašam ir apzināties, kādu darbu spēj darīt. "Ja izvēlas darbu, kur nav iespējas glikozes līmeni pārbaudīt un regulāri paēst, kā ir vajadzīgs, tajā nevar vainot darba devēju, jo viņš nevarēs mūsu vietā pieņemt lēmumus," atzīst Kristīne Geldnere. "Tas, kas tiek sagaidīts no darba devēja, gan kolēģiem, ir ļaut veikt glikozes līmeņa paškontroli, lai nevajadzētu slēpties un ievadīt insulīnu kaut kur tualetē, ja viņam tas vajadzīgs. Neteikt – atkal tas "narkomāns" tur spricējas." Kristīne Geldnere azīst, ka šādas frāzes var dzirdēt, piemēram, kafejnīcā, ja cilvēks ir nolēmis turpat pie galdiņa ievadīt insulīnu un to redz arī citi apmeklētāji. Situācijas ir dažādas.  

Šogad labdarības maratona "Dod pieci!" vadmotīvs ir palīdzība bērniem un jauniešiem ar neiroloģiskiem kustību traucējumiem. Vienlaikus maratona laikā uzmanība tiks pievērsta arī sabiedrības mazkustīgumam. Kā tikt galā ar šo milzīgo problēmu? Raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Radio raidījuma "Digitālās brokastis" vadītājs Artis Ozoliņš, fiziskās izaugsmes treneris Roberts Radičuks un P.Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Fizikālās medicīnas un rehabilitācijas centra vadītāja Anda Nulle. Par motivāciju kustēties un būt aktīviem vaicājam Esterei, Viktorijai, Natai un Renāram, kurus sastapām kādā Rīgas sporta klubā agrā rīta stundā. Mēģinām atrast labus iemeslus, lai sāktu kustēties. Artis Ozoliņš uzsver drauga lomu, lai pievērstos aktīvākām kustībām. "Ja tev ir kāds, kas pasaka - klau, varbūt izejam pastaigā, varbūt aizejam uz sporta zāli kopā, pēdējos 2-3 mēnešus man ir draugs, kurš tā pateica, šobrīd mums jau ir aktīvi treniņi divreiz nedēļā," atklaj Artis Ozoliņš. "Nav jau tā, ka es pirms tam pats par to neaizdomājos, ka tā būtu laba lieta. Nav jau tā, ka nebiju dzirdējis gudrus cilvēkus, kas saka, ka vajadzētu pavingrināt ķermeni vairāk par skraidīšanu un staigāšanu, bet drauga loma manā gadījumā bija ļoti svarīga, ka ir kāds, kurš saka - klau, atnāc ar mani, parādīšu, ko es daru, varbūt iepatīkas. Tas ir ir jānovērtē. Drauga plecs ir svarīgs." Anda Nulle norāda, ka kustība ir vajadzība arī tiem cilvēkiem, kam ir funkcionēšanas traucējumi, cilvēkiem, kas ir ratiņkrēslos, pārvietojas ar palīglīdzekļiem. "Ja apmēram puse relatīvi veselu cilvēku nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, tad cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem tikai ¼ daļa nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm kaut cik pieņemamā apjomā," norāda Anda Nulle. "Es vairāk domāju, kā iesaistīt cilvēkus ar funkcionāliem traucējumiem sportā, aktivitātēs, kas dod dzīves jēgu un garšu." "Varbūt, ka vajag ierakstīt likumā, ka visiem ir jākustas. Redzēs, kas no tā sanāks," vērtē Anda Nulle, analizējot Solijas pieredzi. "Noteikti samazināsies darba nespējas lapu daudzums, uzlabosies veselība, mazināsies mirstība un viss, ko mēs ļoti labi zinām, bet ikdienā varbūt par to nedomājam. Ja kāds mums no ārpuses pabaksta, tad mēs vismaz mirklīti kustamies. Jebkurš līdzeklis, kas palīdz kustēties, ir apsveicams, kaut vai tas ir likums." Roberts Radičuks piebilst, ka ir jānovērtē ikdienišķas lietas, kas rada kustību prieku un varbūt notiek nemanāmi. "Kad iešu pārgājienā pa mežu, salasīšu čiekurus, kas ir taktilās izjūtas, ielikšu kabatā, pēc tam pārdomāšu veikto maršrutu, manī veidosies pozitīvās izjūtas. Visi šie komponenti tiek iesaistīti. Daudzas lietas darām, bet nenosaucam vārdos. Mums jānovērtē kāpšana pa kāpnēm, spēja uzkāpt Bastejkalnā bez aizdusas," uzskata Roberts Radičuks.  

Pāri laikiem un cilvēkiem joprojām plīvo brīvības liesma. Tiekames svētku raidījumā Kā labāk dzīvot, lai runātu ar kolēģiem, kas izvēlējušies iesaistīties Zemessardzē un Nacionālajos bruņotajos spēkos par to, kā sajūtam tēvzemi, sevi, savu spēku un pienākumu pret vietu, ko saucam par savu dzimteni. Sarunājas Nacionālo bruņoto spēku rezerves kareive, Latvijas Radio raidījuma "Starpbrīdis" producente un "Zināmais nezināmajā" sižetu autore Mariona Baltkalne, zemessargs, Latvijas Televīzijas žurnālists Reinis Ošenieks un zemessardze, Latvijas TV režisora asistente Una Nākuma.

Genderisms vai dženderisms – kā pareizi? Šo un citus ar latviešu valodas gudrībām saistītus jautājumus iztirzājam raidījumā Kā labāk dzīvot kopā ar Latvijas Universitātes profesoru, valodnieku un tulku Andreju Veisbergu un Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēju, filoloģijas doktori, valodnieci Diti Liepu.