Vai zini?

Stāsta Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība. Producente: Inta Zēgnere. Kur okupācijas laikā slēpa Latvijas karogus, kad par to glabāšanu varēja draudēt represijas? Māju bēniņos, slepenās nišās aiz ķieģeļiem, zemē dārzos, skapju dziļākajos stūros un pat atvilktnēs. Katram Latvijas karogam, kas šodien glabājas muzejā, ir savs stāsts – par drosmi, uzticību dzimtenei un cilvēkiem, kuri, riskējot ar brīvību, saglabāja neatkarīgās Latvijas simbolu. Viena no šādām liecībām ir Lidijas Alīdas Jakovičas mazais karodziņš, ko viņa paņēma līdzi 1941. gada 14. jūnijā, kad kopā ar vīru un trim meitām tika izsūtīta uz Sibīriju. Ceļā nomira jaunākā meitiņa Astra, bet vīrs Jānis gāja bojā lēģerī. Lidija un abas meitas atgriezās Latvijā, līdzi pārvedot arī mazo karodziņu, kas ģimenē tika glabāts līdz valsts neatkarības atjaunošanai un vēlāk nodots muzejam. Arī citu karogu likteņi atklāj Latvijas vēstures dramatiskās lappuses. Gunāra Astras brāļa Harija karodziņu 1983. gadā čekisti atrada kratīšanā, taču pat protokolā baidījās to nosaukt vārdā, fiksējot vien kā divkrāsainu auduma gabalu. Savukārt Bauskas muitas punktā 1991. gada maijā OMON uzbrukuma laikā tika sabojāts Latvijas karogs, kura cirstā rēta šodien ir muzeja ekspozīcijā.  

Stāsta muzikoloģe Karina Bērziņa. Producente: Rūta Paula. Vai zināt, kurš vijolnieks, pateicoties savam talantam, jau agrā jaunībā ieguva pirmo Gvarneri vijoli? Kurš no pagātnes dižajiem virtuoziem mēdza spēlēt pat 12 stundas dienā, nespēja pretoties skaistu dāmu valdzinājumam un pazina sava laika ietekmīgākos cilvēkus? Un kurš, būdams slavas virsotnē, neaizmirsa arī labdarību un rīkoja koncertus nabadzīgajiem? Atbilde uz visiem šiem jautājumiem ir viena – itāļu vijolnieks Nikolo Paganīni, kura dzīve bija tikpat spilgta un neparasta kā viņa mūzika. Dženovā, San Lorenco baznīcā, gidi joprojām rāda vietu, kur 1793. gadā savu vijoli spēlējis vienpadsmitgadīgais Paganīni. Viņa talants bija tik pārsteidzošs, ka drīz vien atradās labdari, kuri palīdzēja zēnam turpināt muzikālo izglītību Florencē un Parmā. Tieši Parmā jaunais vijolnieks uzdrošinājās piedalīties neparastās derībās – ja viņš spēs no lapas nolasīt nepazīstamu vijoles koncertu, balvā iegūs Gvarneri vijoli. Paganīni riskēja un uzvarēja. Tā sākās mākslinieka ceļš, kas ilga četrdesmit gadus un aizveda viņu no Itālijas koncertzālēm līdz Eiropas lielākajām skatuvēm. Viņa vārds kļuva par virtuozitātes, noslēpumainības un nevaldāmas muzikālas kaislības simbolu.

Daugavas lejteces mainīgajā gultnē kuģotājiem izsenis bijis nepieciešams vietējo ūdeņu pazinēju – loču – atbalsts. Jūrniecības vēstures entuziasts Haralds Apogs izpētījis, ka pirmās rakstiskās liecības par loču nepieciešamību atrodamas jau 1221. gadā, bet 17. gadsimtā izveidojās pirmās pastāvīgās loču vienības, kuru apmetnes lika pamatus vēlākajai Bolderājai. Loču darbs bija ne vien atbildīgs, bet arī bīstams – viņi varēja zaudēt dzīvību gan atsakoties ievest kuģi ostā, gan izpildot savu pienākumu, turklāt par pārkāpumiem līdz pat 1904. gadam tika piemēroti arī miesas sodi. Laika gaitā loču darbība kļuva arvien stingrāk reglamentēta, tika noteikta pakalpojumu maksa, amata prasības un atalgojums, bet 1680. gadā Daugavgrīvā jau bija uzbūvēts trīsstāvīgs loču tornis kuģu novērošanai. Mainoties Daugavas un Lielupes gultnei, mainījās arī loču darba vietas, bet pats senais arods atstājis pēdas Latvijas vēsturē un pat uzvārdos – latvieši ločus savulaik dēvēja par lasmaņiem. Pārraides producente – Gunda Vaivode.

Vai zini, ka savulaik Latviju no ekonomiskā sabrukuma izglāba krāsainas banknotes bez cilvēku portretiem, kuras sākotnēji neviens īsti neņēma par pilnu? Tie bija leģendārie "repšiki" – Latvijas pagaidu nauda, kas 1992. gadā kļuva par svarīgu soli ceļā uz finansiālo neatkarību. Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks Edvīns Evarts stāsta, kā laikā, kad strauji kritās padomju rubļa vērtība un trūka skaidras naudas algu un pensiju izmaksai, Latvijas Bankas prezidents Einars Repše pieņēma drosmīgu lēmumu ieviest jaunu valūtu. Tās dizainu mākslinieks Kirils Šmeļkovs izstrādāja vien dažu nedēļu laikā. Neraugoties uz sākotnējo sabiedrības skepsi un pat viltošanas mēģinājumiem, stingri kontrolētais Latvijas rublis palīdzēja stabilizēt ekonomiku un kļuva par tiltu uz nacionālās valūtas – lata – ieviešanu 1993. gadā. Pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa.

Par medību tradīcijām un to nozīmi Latvijas vēsturē stāsta AS "Latvijas valsts meži" Jaunmoku pils muzeja vadītājs Uldis Mākulis. Svētais Huberts ir mednieku aizbildnis, savukārt Latvijas pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste medības izmantojis arī kā iespēju neformālā gaisotnē tikties ar ministriem, deputātiem un ārvalstu diplomātiem. Tikmēr kādreizējā Rīgas mēra Georga Armitsteda vārds saistīts ar Jaunmoku pili, kas 1901. gadā celta kā medību pils un ģimenes atpūtas vieta. Šie trīs stāsti atklāj, cik nozīmīga medību kultūra savulaik bijusi gan sabiedriskajā dzīvē, gan cilvēka attiecībās ar dabu. Pārraides producente – Liene Jakovļeva.

Stāstījumu sagatavoja Latvijas Okupācijas muzeja direktore Solvita Vība. Producente: Inta Zēgnere. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā dažādās Latvijas vietās spontāni veidojās jauniešu pretošanās grupas. Skolēni un studenti, riskējot ar savu brīvību un dzīvību, iestājās pret padomju varu, pacēla sarkanbaltsarkanos karogus un aicināja godināt 18. novembri un neatkarīgo Latviju. Karogi tika uzvilkti baznīcu torņos, kokos, skursteņos un citās redzamās vietās, kļūstot par nozīmīgu individuālā protesta simbolu. Pretošanās kustībā iesaistījās jaunieši Aglonā, Krāslavā, Bauskā, Alūksnē, Valmierā, Cesvainē un citviet Latvijā. Īpaši spilgti pretošanās izpaudās Rīgas radiotornī, kur Latvijas karogs tika pacelts 1945., 1957., 1963. un 1988. gadā. Visplašāk zināms ir Bruno Javoiša 1963. gada 5. decembra kāpiens tornī, lai okupācijas varas iestāžu acu priekšā paceltu Latvijas karogu. Par šo rīcību viņam piesprieda septiņus gadus ieslodzījumā Mordovijā. Savukārt 1988. gadā Jānis Kļaviņš par līdzīgu akciju tika aizturēts, taču atbrīvots. Šo cilvēku drosme apliecina, ka arī okupācijas laikā Latvijas neatkarības ideja turpināja dzīvot. Viņu piemiņai Rīgā, Radio ielā, paredzēts uzstādīt pieminekli „Svešo varai spītējot”.

Stāsta muzikoloģe Karina Bērziņa. Producente – Rūta Paula. Heinrihs Heine komponistu Džoakino Rosīni sauc par “Itālijas sauli”, Puškins – par “Eiropas lutekli Orfeju”, bet Rosīni tautietis Madzini – par “varenuma un drosmes titānu”. Toties Rihards Vāgners nevar ciest Rosīni ne acu galā un dēvē viņu par “mākslīgo puķu veiklo fabrikantu”. Muzikālo vecāku dēls Džoakīno apgūst gan dziedāšanu, gan vijoles, alta un čella spēli, taču, jau jauneklis būdams, skaidri zina, ka visvairāk viņu saista mūzikas sacerēšana. Likteņa nejaušība sagādā viņam lielisku iespēju kāda cita komponista vietā vienam no Venēcijas operteātriem sacerēt operu “Laulību vekselis”. Džoakīno ir 18 gadu, un tieši tad arī sākas viņa slavas ceļš. Par divdesmitgadīgo Rosīni tad jau saka: “Viņš ir slavenāks par pašu Napoleonu.” Operas viena pēc otras birst kā no pārpilnības raga. Iedvesma ir viņa uzticama draudzene. Veselu skaistu āriju viņš var pat sacerēt restorānā, uzrakstot uz salvetes, kamēr pavārs gatavo risoto. Operu “Seviļas bārddzinis” Rosīni uzraksta tikai divās nedēļās. Nebūtu pareizi teikt, ka visu laiku komponistu pavadījusi slava un veiksme. Gadās arī pa kādam ne tik iepriecinošam brīdim. Tā pati “Seviļas bārddziņa” pirmizrāde nemaz nenotiek tā, kā Rosīni būtu gribējis. Komponists uz pirmizrādi visupirms esot ieradies brūnā uzvalkā, kas itāļu kaprīzajai operpublikai pavisam nav bijis pa prātam. Kad Rosīni uznācis uz skatuves, nez no kurienes no kulisēm kopā ar viņu iznācis kaķis. Publika tikai svilpusi un smējusies. Taču Rosīni tūlīt pat operas muzikālajā valodā veicis dažus būtiskus labojumus. Kā jau minēts, opera tika rakstīta lielā steigā, uvertīrai pat izmantojot citu savu operu mūziku. Savukārt otrajā izrādē viss bijis godam, arī pats komponists bijis ģērbies svinīgā melnā tērpā, un publika pat beigās neslēpusi savu sajūsmu. Vēlāk “Seviļas bārddzinis” kļuva par vienu no populārākajām operām pasaulē. Arī ar operu “Kirs Babilonijā” saistās neparasts stāsts. Šī opera, kuras darbībā ir svarīga loma kuģim, nav guvusi panākumus. Rosīni konditoram pasūtījis torti kuģa formā un kopā ar draugiem to lielā jautrībā notiesājuši. Rosīni piemītošais humors nereti palīdzējis atrisisnāt arī visai delikātas situācijas. Reiz viņš saņēmis jaunas operas pasūtījumu ar nosacījumu, ka viena no galvenajām lomām jāpiešķir operas intendanta favorītei. Diemžēl Rosīni drīzumā atklājis, ka šī soliste dzied visai falši, izņemot vienu noti – pirmās oktāvas sibemol. Tad arī šī “primadonna” dabūjusi āriju ar savu vienīgo noti – sibemol, bet viss skaistums ticis orķestrim. Venēcijas karnevāla laikā Rosīni lielākais prieks esot bijis kopā ar draugu Nikolo Paganīni pārģērbties par ubagiem un lūgt naudu. Tiesa gan, tik slavenam visā Eiropā, naudas viņam nemaz nav trūcis. Taču tas nav traucējis liet rūgtas asaras, kad izbraukumā ar laivu, ūdenī iekritis komponista gardēža ar trifelēm pildītais tītars. 37 gadu vecumā Rosīni uzraksta savu pēdējo operu “Vilhelms Tells” un pēc tam klusē 40 gadus, it kā sakot mums: “Jums taču jau ir gana, ko baudīt no manas mūzikas apcirkņiem. Tad dariet to!”

Stāsta jūrniecības vēstures entuziasts Haralds Apogs, pārraides producente – Gunda Vaivode Sloka un tās luterāņu draudze ir viena no senākajām visā Latvijas teritorijā, taču kāpēc mani tas šoreiz ir īpaši ieinteresējis? Ne nu es kāds cītīgākais baznīcā gājējs, nedz Dieva vārda daudzinātājs. Iemesli manai interesei par šo vietu uz šaurās zemes strēles no Slokas līdz Baltajai kāpai pie Vārnukroga ir vairāki. Pirmkārt tādēļ, ka draudze šeit dibināta pēc Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera rīkojuma 1567. gada ziemā. Otrkārt, dažādu vēstures notikumu griežos Kaugurciems un Sloka varēja kļūt par Rīgas jūras līča galveno ostu, hipotētiski atņemot Rīgai galveno labklājības un ienākumu avotu – aizjūras tirdzniecību. Dažādos vēstures avotos ir minētas liecības par aizjūras tirdzniecību ar Zemgales iedzīvotāju apmetnēm vēl pirms vācu bruņinieku ierašanās Latvijas teritorijā un Rīgas dibināšanas. Par to liecina kaut vai fakts, ka 1198. gadā Zobenbrāļu ordeņa sūtņi vērsās pie pāvesta Inocenta III ar lūgumu apstiprināt tirdzniecības atļauju tikai Rīgas vietai un noliegt jebkādu pieeju tirdzniecības kuģiem, kuri dodas pa Buļļupi un Lielupi augšup uz Zemgales ostām. Atļauja tika saņemta un kungi lēma: ja kāds šo pavēli pārkāps, zaudēs gan mantu, gan dzīvību. Vairāk – audioierakstā.

Stāsta Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks Edvīns Evarts; pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa 1944. gada rudenī, kad fronte strauji tuvojās Rīgai, nacisti no Latvijas slepus izveda simtiem kastu ar mūsu vēstures dārgumiem. Senie Rīgas pergamenti, unikālas grāmatas un gadsimtiem veci dokumenti pazuda nezināmā virzienā. Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks Edvīns Evarts stāsta par vienu no lielākajām un reizē ļoti maz zināmo dažādu vēsturiski unikālo un ārkārtīgi vērtīgo dokumentu glābšanas operāciju Latvijas vēsturē. Tā bija bīstama Latvijas arhīvu glābšanas misija, ko paveica vienkārši Latvijas iedzīvotāji – sava amata profesionāļi. Viss sākās ar vīru vārdā Alfrēds Rozenbergs. Viņš bija Rīgā studējis vācbaltietis un viens no galvenajiem Hitlera ideologiem. Vēl 1940. gadā viņš izveidoja īpašu vienību – Rozenberga štābu, kura uzdevums bija atrast un faktiski nolaupīt okupēto teritoriju – Francijas, Nīderlandes, Beļģijas, Polijas, citu valstu lielākās vēsturiskās vērtības. Štābā darbojās mākslas eksperti, vēsturnieki, bibliotekāri, kas precīzi uzskaitīja un šķiroja arī Latvijas vērtības. Senās vēsturiskās grāmatas un arhīvus viņi vērtēja ārkārtīgi augstu. Kad 1944. gadā kļuva skaidrs, ka vācieši Rīgu zaudēs, sākās masveida evakuācija. Latvijas Nacionālās bibliotēkas vērtīgākie iespieddarbi un Rīgas vēstures arhīvs tika iepakoti sešsimt koka kastēs un ar kuģiem un vilcieniem nosūtīti uz Trešo reihu. Nacisti apgalvoja, ka "glābjot tos no komunistiem". Patiesībā Latvija gandrīz zaudēja savu vērtīgāko rakstīto vēsturi. Šajā stāstā ir arī savi varoņi. Tie bija Latvijas bibliotekāri un arhīvu darbinieki, kas izmantoja nacistu kārtību pret viņiem pašiem. Kamēr vācu virsnieki pārbaudīja sarakstus, mūsu cilvēki, riskējot ar dzīvību, mainīja etiķetes uz kastēm, slēpa unikālus rokrakstus tumšos pagrabos un banku seifos. Oficiālajos dokumentos viņi ierakstīja, ka grāmatas ir "iznīcinātas" vai "norakstītas", bet patiesībā tās palika tepat Latvijā, apraktas vai noslēptas tālās lauku mājās. Vairāk – audioierakstā.

Stāsta AS “Latvijas valsts meži”  Jaunmoku pils vadītājs Uldis Mākulis; pārraides producente  Liene Jakovļeva Vai vari iedomāties Adventes vainagu, kura apkārtmērs ir 540 metri un kura diametrs sasniedz aptuveni 172 metrus? Vainagu, kas nav novietots uz galda vai pie durvīm, bet ieskauj veselu ēku parkā? 2026. gada novembrī šāda neparasta iecere kļūst par realitāti tepat Latvijā — Tukuma novada Tumes pagastā, Jaunmoku pils muzeja parkā. Šeit top pasaulē lielākais Adventes vainags, kas apliecina, cik daudz iespējams paveikt, cilvēkiem apvienojoties kopīgam mērķim. Jaunmoku pils, kas atrodas Tumes pagastā, ir pazīstama ar savu arhitektūru, parku un saikni ar mežu. Tagad tās apkārtne kļūst par vietu īpašam notikumam, kurā savijas dabas vērtības, Ziemassvētku tradīcijas un cilvēku radošums. Taču šis nav tikai stāsts par iespaidīgu izmēru. Tas ir arī stāsts par egli, Latvijas mežiem un kopā paveikta darba nozīmi un prieku par to. Vairāk - portālā lsm.lv.