Politikas podkāsts

Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas vēsturiskos nosaukumos jāsaglabā, steidzami pieņemot attiecīgas likuma izmaiņas, bet par to, vai likumā jānosaka, ka nedrīkst apvienot Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas ziņu dienestus, lēmums būtu jāpieņem nākamajai Saeimai. Par to, lemjot par izmaiņām Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā, vienojās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija.

Vairāk nekā citas reizes raidījumā pievēršamies ļaužu protestiem un nemieriem. Francijā ielu protesti nav nekas neparasts, tomēr šoreiz gan politiķiem, gan novērotājiem jāatzīst, ka tie ir izrādījušies vardarbīgāki nekā citus gadus. Kāpēc tā, kas izprovocēja tik lielas kaislības un neapmierinātību? Protesta akcijas tiek organizētas arī citviet. Mūsu uzmanību piesaistīja ziņas no Albānijas, kur nerimst pretstāve starp studentiem un valdību. Arī lietā liktas gan gumijas lodes, gan Molotova kokteiļi. Albānijā šādi protesti nav tik ierasta kā Francijā. Vēl palūkosimies, kāds noskaņojums valda Izraēlā, kur pēc nepilnas nedēļas notiks Kneseta vēlēšanas. Eksperti saka, ka tas būs Netanjahu premjerēšanas novērtējums.  Aktualitātes analizē Latvijas Ārpolitikas institūta vecākā pētniece Elizabete Vizgunova-Vikmane, politologs Arnis Latišenko un politologs, Latvijas Universitātes pasniedzējs Andis Kudors.   Protestu vilnis no Francijas sasniedz arī citas Eiropas valstis Jau mēnesi Francijas lielākās pilsētas ir pārņēmuši masu protesti. Pirmās demonstrācijas notika 21. septembrī Kretejā, Parīzes piepilsētā, kur skolēni un skolotāji pievērsa uzmanību skolotāju trūkumam, pārpildītām klasēm un sliktajam skolu tehniskajam stāvoklim. Drīz līdzīgas protesta akcijas izplatījās arī citās Francijas pilsētās, un pamazām kustībai pievienojās studenti, arodbiedrības un tā dēvētās dzelteno vestu kustības atbalstītāji. Līdz ar cilvēku skaita pieaugumu pieauga arī dažādas prasības, tajā skaitā neapmierinātība ar dzīves dārdzību un sabiedrisko pakalpojumu finansējuma samazināšanu. Pēdējās nedēļas laikā protesti ir kļuvuši ievērojami plašāki un vardarbīgāki. 17. oktobrī demonstrācijās visā valstī piedalījās vairāk nekā pusmiljons cilvēku. Lielākā daļa savas prasības pauda miermīlīgi, tomēr atsevišķās pilsētās sākās sadursmes ar policiju, kam sekoja veikalu izlaupīšana un automašīnu dedzināšana. Dramatiski notikumi risinājās Limogē, kur tika aizdedzināta rātsnama vēsturiskā ēka. Marseļā protestētāji ielauzās pašvaldības namā, bet Lionā tika aizdedzināts tūrisma informācijas centrs. Nedēļas nogalē varas iestādes kopumā aizturējušas aptuveni 2400 cilvēku. Francijas valdība vardarbībā vaino radikāli kreisos grupējumus, savukārt protestu dalībnieki un opozīcija norāda uz pārmērīgu spēka lietošanu pret jauniešiem. Protestu vilnis ir sasniedzis arī citas Eiropas valstis, īpaši jāpiemin Itāliju. Arī tur galvenie protestu rīkotāji ir skolēni un studenti. 16.oktobrī demonstrācijas notika Milānā, Turīnā, Boloņā, Romā. Demonstranti pieprasa lielākus ieguldījumus izglītībā, labākus apstākļus mācību iestādēs un izmaiņas valdības politikā. Protesti ieguvuši nosaukumu “No Meloni Day”, norādot uz Itālijas premjerministres Džordžas Meloni atbildību. Nākamajās dienās vairākās pilsētās izcēlās sadursmes ar policiju, arī Itālijas pilsētās tika dauzīti veikalu skatlogi un izlaupīti veikali. Jaunieši protestē arī Albānijā Vardarbīgie nemieri Albānijas galvaspilsētā Tirānā un citviet valstī aizsākās 13. oktobrī, kad desmitiem tūkstošu studentu un vidusskolēnu izgāja ielās, protestējot pret augstajām mācību maksām, sliktiem apstākļiem universitātēs un darba vietu trūkumu. Bijusī sociālisma valsts Albānija jau vairākus gadu desmitus cenšas izrauties no nabadzības, kas ir tās vēsturiskais mantojums. Tomēr salīdzinot ar citām valstīm, Albānijai tas izdodas krietni grūtāk un lēnāk. To vajā daudzas pazīstamas postpadomju telpas problēmas, ieskaitot politisko korupciju un nespēju pieņemt grūtus, bet vajadzīgus lēmumus. Šoreiz pacietības mērs ir lūzis jaunajai paaudzei. Ņemot vērā valsts vispārējo ekonomisko līmeni, studentiem un viņu ģimenēm mācību maksas ir kļuvušas nesamērīgi augstas, savukārt augstskolu piedāvātie pakalpojumi ir bēdīgā stāvoklī. Kopmītnes un augstskolu telpas lielākoties ir neremontētas un nolaistas, naudas trūkst it visam. Turklāt arī pēc studijām perspektīva nav spoža. Pat iegūstot izglītību, darba tirgū trūkst labi apmaksātu darba vietu. Vidējā alga, kas ir 540 eiro mēnesī, neļauj patstāvīgi izdzīvot vai atļauties mājokli Tirānā, kur strauji aug luksusa nekustamo īpašumu cenas. Tāpēc daudzi ir spiesti emigrēt. Lai gan tieši studentu masveida pievienošanās izraisīja pašreizējo vardarbīgo nemieru vilni, konfliktam ir vēl senākas saknes. Maijā vietējie iedzīvotāji un vides aktīvisti uzsāka ilgstošu protestu kampaņu, iebilstot pret luksusa tūrisma kūrorta projektu valsts dienvidos Adrijas jūras krastā, kas saistīts ar ASV prezidenta Donalda Trampa znotu Džaredu Kušneru. Iedzīvotāji apsūdzēja valdību nelikumīgā zemes atsavināšanā un pauda bažas par rozā flamingo un citu sugu izmiršanu vietējā salā. Šīs demonstrācijas ieguva "Flamingo revolūcijas" nosaukumu. Taču ja līdz šim protesti bija miermīlīgi, tad pagājušajā nedēļā viss mainījās. Lielais jaunu cilvēku pūlis ļāvās emocijām, metot „Molotova kokteiļus” uz valdības ēkām, tostarp Izglītības ministriju, ir ziņas par demolētam banku filiālēm. Protestētāji pieprasa premjerministra Edi Ramas atkāpšanos. Premjerministrs ir kategoriski noraidījis iespēju atkāpties, sakot, ka nemieru izraisītājiem būs jāatbild par savu rīcību. Viņš arī vainojis ārvalstu specdienestus kūdīšanā, tiesa, nevienu vārdā konkrēti neminot. Protesti nerimst jau vairāk nekā nedēļu, un šobrīd neviena no pusēm nav gatava piekāpties. Kurš būs Izraēlas premjerministrs pēc vēlēšanām? Vien dažas dienas pirms vēlēšanām socioloģiskās aptaujas rāda, ka Izraēlā ir gaidāmas grūtas sarunas par nākamās valdības izveidi, un šobrīd nav skaidrs, vai Benjaminam Netanjahu izdosies saglabāt premjerministra amatu. 27. oktobrī Izraēlas iedzīvotāji dosies pie vēlēšanu urnām, lai izraudzītu nākamā Kneseta sastāvu. Pavisam Izraēlas parlamentā ir 120 deputātu vietas, un kā jau parlamentārā republikā, valdības izveidei ir nepieciešams iegūt deputātu vairākuma atbalstu, lai tā varētu strādāt. Arī iepriekšējos gados tas ir bijis grūts uzdevums, taču Benjaminam Netanjahu ir izdevies politiski manevrēt, izveidojot dažāda veida koalīcijas, lai nodrošinātu sev nepieciešamo atbalstu Knesetā. Vai viņam izdosies arī šoreiz, tas nav zināms. Saskaņā ar dažādu aptauju veiktajiem datiem, Netanjahu vadītā partija “Likud” varētu iegūt ap 20 vietām parlamentā, taču tā visticamāk būtu otrā vieta. Vislielāko vēlētāju atbalstu socioloģija sola jaunajai centriski labējai partijai ar nosaukumu “Taisni”, ko vada bijušais Izraēlas Aizsardzības spēku ģenerālštāba priekšnieks Gadi Eizenkots. Lielākajā daļā aptauju tā ir izvirzījusies vadībā vai atrodas plecu pie pleca ar premjera partiju, bet prognozējot aptuveni 22–23 vietas Knesetā. Tālāk seko bijušā premjerministra Naftali Beneta un Jaira Lapida vadītā opozīcijas alianse, kam socioloģija prognozē ap 12 vietām. Protams, visu noteiks koalīcijas sarunas, un šajā ziņā aina ir vēl sarežģītāka. Sagatavoja Aidis Tomsons.

Kad runa ir par darba tirgu, paveras ļoti neviendabīga aina. Vieni runā par darba roku trūkumu, cits gadiem nevar atrast savām prasmēm un vajadzībām atbilstošu darbu. Kas notiek mūsu darba tirgu, kādas pārmaiņas tur būtu nepieciešamas, par to diskutējam Krustpunktā.  Analizē Latvijas Darba devēju konfederācijas Sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja Aiva Vīksna, Nodarbinātības valsts aģentūras Attīstības un analītikas departamenta direktore Vineta Leončika, Saeimas Sociālo darba lietu komisijas deputāte Jana Simanovska un Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes lektore, pētniece un uzņēmēja Līga Leitāne. Sociālajos medijos pēdējās dienās diskusiju ir izraisījusi kokrūpniecības koncerna "Stiga RM" īpašnieka Andra Ramoliņa sacītais kolēģiem portālā "Delfi", ka nepieciešamas izmaiņas bezdarbnieka statusa un pabalstu piešķiršanas kārtībā. Viņaprāt, pabalstu vajag piešķirt ne vairāk kā trīs mēnešus ar strauji dilstošu samaksu, jo viņa uzņēmumā tā jau esot norma, ka strādnieki pēc deviņu mēnešu darba paņem brīvu vasaru, lai pēc tam atgrieztos. Tikmēr bauda garu atvaļinājumu uz bezdarbnieku pabalsta rēķina. Vai tiešām situācija darba tirgū ir tik dramatiska? Uzņēmēji bieži sūdzas, ka nav, kas strādā. Tas ir arī viens no lielajiem argumentiem, runājot par nepieciešamību darbaspēku importēt. Ņemot vērā to, ka topošā valdība sola īpašu uzmanību pievērst uzņēmēju vajadzībām, gribam saprast, kāda ir reālā situācija darba tirgū. Varbūt ir pienācis laiks revidēt arī kādu likumisko bāzi, kas regulē darbinieku sociālās tiesības?

Pašlaik likvidācijas procesu ir uzsākušas un nav pabeigušas 40 politiskās partijas un apvienības. Visilgāk šajā sarakstā atrodas „Latviešu partija”, kuras likvidācijas process ir uzsākts vēl 2006. gadā. Likvidācijas procesi ieilgst vairāku iemeslu dēļ – nenokārtotas parādsaistības, grūtības ar galīgā lēmuma pieņemšanu liela likvidatoru skaita dēļ un maksimālā likvidācijas termiņa neeksistēšana. Cik būtiska ir šī problēma un kādus risinājuma veidus redz oficiālās iestādes un eksperti. Uzņēmumu reģistra dati liecina, ka pastāv politiskās partijas, kuras ilgstoši atrodas likvidācijas procesā, nereti ilgāk par pieciem un pat vairāk nekā desmit gadiem. Normatīvajos aktos nav noteikts maksimālais likvidācijas termiņš, kā arī nepastāv tiesisks pamats ilgstoši likvidācijā esošas politiskās partijas izslēgšanai no reģistra. Tas rada formāli pastāvošas, bet faktiski neaktīvas politiskās organizācijas – šādi politisko partiju un apvienību likvidācijas problemātiku raksturo Tieslietu ministrijā. Šobrīd saskaņā ar Uzņēmuma reģistra datiem, Latvijā ir reģistrētas 86 politiskās partijas un apvienības. Savukārt pēc Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja datiem likvidācijas procesā atrodas 40 partijas. 33 no šīm partijām un apvienībām šo procesu uzsākušas pirms sešiem un vairāk gadiem. Visilgāk šajā sarakstā atrodas „Latviešu partija” – kopš 2006. gada.

Ar mākslīgā intelekta palīdzību veikts funkciju audits, lai samazinātu administratīvo slogu – šis ir viens no Birokrātijas mazināšanas rīcības grupas plāniem, ko iecerēts ieviest jau drīzumā. Politiska vienošanās par to gan vēl nav panākta, bet premjera birojā saka – birokrātijas mazināšana būs arī viena no jaunās valdības prioritātēm. Vai mākslīgo intelektu iecerēts izmantot nākamā gada valsts budžeta tapšanā un ko vēl plānots darīt birokrātijas mazināšanai, ierakstā stāsta Sandra Dieziņa Birokrātijas mazināšanas rīcības grupa sagatavojusi svarīgāko darbu plānu jeb ceļa karti, kas jāpaveic birokrātijas mazināšanā. Darba grupas vadītājs, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes padomnieks Jānis Endziņš saka - viens no galvenajiem darbiem – veikt funkciju uzdevumu auditu. To varētu darīt ar mākslīgā intelekta palīdzību, kas šai vajadzībai jau esot uztrenēts:

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ukrainas skeletonistu Vladislavu Heraskeviču par sportu kā Krievijas realizētās ārpolitikas daļu un savas paaudzes dzīvi mūsdienu Ukrainā.  

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar Ukrainas skeletonistu Vladislavu Heraskeviču par sportu kā Krievijas realizētās ārpolitikas daļu un savas paaudzes dzīvi mūsdienu Ukrainā. Cik bieži jūs esat Latvijā? Latvija jums droši vien ir labi zināma vieta. Vladislavs Heraskevičs: Jā, Latvija ir ļoti tuva manai sirdij, un patiesībā mana skeletona karjera aizsākās šeit, Latvijā, 2014./ 2015. gada sezonā ar Dukuru ģimenes palīdzību. Kopš tās reizes mēs katru gadu kādu laiku esam šeit. Dažreiz vairāk, dažreiz mazāk – atkarībā no kalendāra –, taču vienmēr ar lielu prieku. Šķiet, ka tā bija viena no pirmajām intervijām pēc jūsu diskvalifikācijas Milānas-Kortīnas olimpiskajās spēlēs laikrakstam "The Guardian", kurā teicāt, ka jums palikuši nenoslēgti rēķini ar olimpiskajām spēlēm. Kā jūs redzat nākotnē savas attiecības ar olimpiskajām spēlēm? Vladislavs Heraskevičs: Mana diskvalifikācija bija Starptautiskās olimpiskās komitejas (SOK) vadības atbildība, bet olimpiskā kustība – tie ir arī līdzjutēji, cilvēki, kas skatās spēles, dažādu sporta veidu sportisti un treneri. Man joprojām ļoti patīk olimpiskā kustība, man patīk tas, ko tā pārstāv, taču esmu ļoti vīlies SOK lēmumos. Ne tikai attiecībā uz savu diskvalifikāciju, bet arī par neseno ieteikumu atļaut dalību krieviem. Tomēr kopumā olimpiskā kustība ir lieliska, un es gribu piederēt pie olimpiskās ģimenes. Kā jums šķiet, kāda izskatīsies pasaule 2030. gadā? Vladislavs Heraskevičs: Cerams, bez kara. Vai vispār ir iespējams ko tādu prognozēt? Vladislavs Heraskevičs: Protams, to ir grūti prognozēt, jo var notikt jebkas, tomēr es ceru – un tā ir tikai cerība –, ka Ukrainā vairs nebūs kara un mēs mēģināsim atgriezties normālā dzīvē. Pašlaik ir ļoti grūts brīdis. Ja jūs man 2020. gadā būtu teicis, ka mums būs pilna mēroga karš un ritēs jau piektais pilna mēroga kara gads… neviens neticētu, ka tas varētu vilkties tik ilgi un ka Eiropā norisināsies tik milzīga traģēdija. Bet tā nu tas ir. Tāpēc šobrīd es nemēģinu prognozēt neko četrus gadus uz priekšu. Mēs cenšamies darīt savu darbu un kaut kādā veidā atbalstīt savu valsti. 

Oktobra sākumā uz Latvijas – Baltkrievijas robežas notika nepatīkami incidenti, kad tika sabojāti vairāki elektrības skapji, kas nepieciešami robežas novērošanai. Īsi pirms tam pārdesmit cilvēku lielu migrantu grupu pār robežu bija dzinuši bruņoti maskās ģērbti pavadoņi, kas draudēja mūsu karavīriem un apmētāja viņus ar akmeņiem. Par to visu atbildību uzņēmās mazpazīstams grupējums, kas sevi sauca par "Melnajiem rusiem", bet eksperti uzreiz minēja, ka aiz tiem darbojas specdienesti. Krustpunktā runājam par to, kāda situācija ir uz mūsu robežas, arī par to, cik veiksmīga ir operācija „Vilkatis”, kas sākta jau augustā un ir pagarināta līdz gada beigām. Diskutē Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba virsnieks Guntars Strazdītis, Valsts robežsardzes priekšnieka vietnieks, ģenerālis Ivars Ruskulis, Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputāts Raimonds Bergmanis un Iekšlietu ministrijas parlamentārais sekretārs Edvīns Šņore.  

Iedomājieties, ka no rīta pamostaties un atklājat, ka esat kļuvuši par miljardu eiro bagātāki. Jūs neesat nostrādājuši nevienu papildu stundu, neesat saņēmuši algas pielikumu un neesat laimējuši loterijā. Vienkārši jums piederošo uzņēmuma akciju vērtība vienas nakts laikā ir pieaugusi par miljardu eiro. Iedomājieties, ka, neraugoties uz šo milzīgo bagātības pieaugumu, jums, iespējams, uzreiz nav jāmaksā nekāds nodoklis. Lielākajai daļai cilvēku tas izklausās neticami. Taču pasaules bagātākajiem cilvēkiem šāda situācija nav nekas neparasts. Miljoniem eiropiešu katru mēnesi maksā ienākuma nodokli, valdības meklē līdzekļus veselības aprūpei un pensijām, bet ekonomiskā nevienlīdzība joprojām ir viena no nozīmīgākajām sabiedrības problēmām. Tāpēc šoreiz raidījumā (ne)Diplomātiskās pusdienas spriežam, vai bagātajiem būtu jāmaksā vairāk? Kurus cilvēkus mēs vispār uzskatām par bagātiem? Un kāpēc ieviest nodokli lielām bagātībām ir tik sarežģīti? Runājam par “Tax the Rich” jeb par ekonomiku, politiku un pasaules miljardieru gandrīz neaptveramajām bagātībām. Raidījumu veido arī Patrīcija Masaļska no Latvijas Ārpolitikas institūta.

Ar skaļiem paziņojumiem jau atkal aktualizējies jautājums par nacionālā futbola stadiona izbūvi. Futbola federācijas vadība izteikusi izmaksu aplēses, savukārt pašvaldības pārstāvji stadionu grib citā vietā nekā to redz federācija. Kamēr mēs Latvijā turpinām diskutēt, vajag vai nevajag, stadionu jautājumā mums tālu priekšā aizskrējuši lietuvieši. 86 miljoni eiro – tieši tik varētu maksāt nacionālais futbola stadions. Šo skaitli Futbola federācijas prezidents Vadims Ļašenko pirms pāris nedēļām minēja tikšanās laikā ar FIFA prezidentu Džanni Infantino, kurā piedalījās arī Ministru prezidents Andris Kulbergs no "Apvienotā saraksta".