SIRDS SARUNAS

Mēs bieži domājam par sērām kā par reakciju uz tuva cilvēka nāvi. Taču zaudējums var būt arī attiecības, kuras nekad nav bijušas tādas, kādas esam vēlējušies. Tā var būt neizdzīvota bērnība, nepiepildītas cerības, zaudēta piederības sajūta vai cilvēks, kurš joprojām ir dzīvs, bet vairs nav mūsu dzīvē.Šajā sarunā ar Inesi Stankeviču, iniciatīvas “Dzīve un sēras” pārstāvi, runājām par zaudējumiem, kuri ne vienmēr ir redzami un kuru sāpes ne vienmēr tiek saprastas vai atzītas.Pievērsāmies jautājumiem par to, kāpēc mums ir tik grūti runāt par sāpēm, kurām nav redzama iemesla, kā būt līdzās cilvēkam, kura zaudējumu nevaram novērst, un kā palīdzēt bērnam, kurš ilgojas pēc vecākiem, pat tad, ja tie darījuši pāri vai nekad nav bijuši klātesoši.Runājām arī par pretrunīgām jūtām, piederības nozīmi un to, cik svarīgi ir ļaut cilvēkam piedzīvot savas emocijas, nemēģinot tās steidzīgi izskaidrot, labot vai apslāpēt. Jo dažkārt palīdzība nesākas ar pareizajiem vārdiem vai risinājumu. Tā sākas ar gatavību būt līdzās, uzklausīt un nenovērsties no otra sāpēm.Ne vienmēr ir jāzaudē kāds nāvē, lai būtu vajadzīga vieta, kur izsāpēt zaudējumu.Varbūt pirmais solis uz sapratni ir atzīt, ka arī neredzamām sāpēm ir nozīme un ka ikvienam ir tiesības uz vietu, kur tās drīkst izjust. Inese Stankeviča ir juriste un kapelāne, kura darbojas iniciatīvā “Dzīve un sēras”. Savā darbā viņa pievēršas cilvēkiem, kuri piedzīvojuši zaudējumu, un atbalsta nozīmei sērošanas procesā.Dzīve un sēras – vieta, kur mācāmies sērot un dzīvot tālāk - www.dziveunseras.lvLai stiprinātu vecākus, audžuģimenes, aizbildņus, speciālistus un ikvienu, kuram rūp bērnu labklājība, šā gada 13. un 14. novembrī Rīgā (Bērzaunes ielā 6) norisināsies starptautiskā konference SAKNES - www.saknes.eu#DzīveUnSēras #Sēras #Zaudējums #EmocionālaisAtbalsts

Sensorās integrācijas terapija ir pieeja, kas palīdz bērnam labāk saprast un apstrādāt apkārtējās pasaules sajūtas – skaņas, pieskārienus, kustību un citus stimulus. Kad šis process norit veiksmīgi, bērns spēj mierīgāk reaģēt uz dažādām situācijām, labāk koncentrēties un justies drošāk savā ķermenī.Dažkārt uzvedība, ko pieaugušie uztver kā “grūtu” vai “nevēlamu”, patiesībā ir bērna reakcija uz sensoru pārslodzi vai, tieši pretēji, stimulu trūkumu. Sensorās integrācijas terapija palīdz sakārtot šos procesus, uzlabojot pašregulāciju, mazinot impulsivitāti un veicinot uzmanības noturību.Terapija bieži notiek caur kustību un rotaļu – šūpojoties, kāpjot, pētot dažādas tekstūras vai veicot aktivitātes, kas sniedz dziļu spiedienu. Tā ir bērnam draudzīga un pielāgota pieeja, kas respektē viņa individuālās vajadzības.Izprotot bērna sajūtu pasauli, mēs varam ne tikai palīdzēt viņam attīstīties, bet arī veidot mierīgāku un saprotošāku ikdienu visai ģimenei.Šajā “Sirds sarunu” epizodē viesojamies Liepājā, biedrības “Miera osta” ģimenes atbalsta centrā un tiekamies ar projekta un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma “Tavās plaukstās plaukt” vadītāju Kristīnu Lieģenieci un sertificētu ergoterapeiti un sensorās intergrācijas speciālisti Aiju Šķerbergu.Sociālā inovācija - sociālās rehabilitācijas pakalpojums "Tavās plaukstās plaukt" - tapis Sabiedrības integrācijas fonda īstenotā ESF+ projekta “Atbalsts jaunām pieejām sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sniegšanā” ietvaros.#ESfondi #EUFunds #EUinmyregion #InvestEU #SIF_socialasinovacijas

Jaunākajā “Sirds sarunu” epizodē klausies sarunu ar lielisko Atbalsta centrs “Tilts” audžumammu Andru Hmeļņicku.Pēc trīs augstāko izglītību iegūšanas un trīs bērnu izaudzināšanas viņai nebija gana. Klusums mājās un brīva vieta pie ēdamgalda nedeva mieru. Andra ar vīru pieņēma drosmīgu lēmumu - ļauties pieredzei, kas nelīdzinājās nekam no iepriekš piedzīvotā - dāvāt ģimeni bez vecāku gādības palikušiem bērniem, sastapties ar šo bērnu zaudējumiem un sāpēm.Šī ir saruna par audžuģimenes motivāciju, bailēm un lēmumu no tām nebēgt. Šis ir stāsts par drosmi, uzticēšanos un to, kā no svešinieka kļūt par bērnu lielāko aizstāvi, kā dāvāt un piedzīvot ģimeni.Klausies un esi iedvesmots! Dalies ar šo sarunu, lai arī citi uzzinātu par audžuģimenes aicinājumu un iespēju palīdzēt kādam bērnam izaugt.Seko “Sirds sarunu” podkāstam YouTube un Spotify un uzzini par jaunākajām intervijām. Tavs “👍🏻” , “🤍” un “Share” palīdz mums aizsniegt jaunus klausītājus un, kas zina, iespejams jaunas uzņemošās ģimenes.

Tabitai Ašnevicai ir līdzcietības pilna sirds, silts smaids un dziļa misijas apziņa. Jau vairāk nekā 20 gadus viņa kalpo ģimenēm un bērniem Latvijā, sniedzot atbalstu, cerību un praktisku palīdzību grūtībās nonākušajiem.Biedrības “Cerību iela” dibinātāja un vadītāja, nometņu “HOPE” organizatore un vadītāja Latvijā un brīvprātīgā nometnēs Kostarikā, brīvprātīgā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcas neatliekamās palīdzības nodaļā - Tabitas ikdiena paiet atsaucoties līdzcilvēku vajadzībām un sniedzot palīdzību grūtā brīdī.Šajā sarunā runājam par misijas apziņu un dusmām uz Dievu, izdegšanu, robežām un ticību cilvēkam, kā arī par to, kā saglabāt sirdi atvērtu pasaulē, kurā netrūkst sāpju, vilšanās un izaicinājumu.Iedvesmojoša, patiesa un sirsnīga saruna par kalpošanu, drosmi un mīlestību pret cilvēkiem.

Šajā epizodē sarunājamies ar psiholoģi un KBT terapeiti Gunitu Kleinbergu par to, kā bērnības pieredze turpina dzīvot mūsos arī pieaugušā vecumā.Runājam par bērnībā neapmierinātām pamatvajadzībām — pēc drošības, pieņemšanas, mīlestības un piederības — un kā to trūkums var pārvērsties emocionālos ievainojumos, kas ietekmē mūsu attiecības, pašvērtējumu un veidu, kā reaģējam uz stresu.Gunita skaidro, kā bērnībā veidojušies uzvedības un izdzīvošanas modeļi var turpināt darboties arī pieaugušo dzīvē, bieži vien mums to pat neapzinoties. Tāpat sarunā pieskaramies emociju regulēšanai — kā mācīties atpazīt savas sajūtas, saprast to cēloņus un veidot veselīgākus veidus, kā ar tām tikt galā ikdienā.Šī saruna būs īpaši vērtīga tiem, kuri vēlas labāk saprast sevi, savas attiecības un to, kā pagātne ietekmē mūsu šodienu — un kā iespējams dziedēt, augt un kļūt emocionāli brīvākiem.

Madara Senkane ir ļoti radoša un iedvesmojoša personība – radošo tekstu autore, topošā psiholoģe un atbalsta grupas vadītāja sievietēm, kuras piedzīvo neauglību. Vēl Madara ir sieva savam vīram un mamma meitai. Madara piekrita šai sarunai tikai pēc meitas adopcijas apstiprināšanas tiesā. Šajā dziļi personīgajā un godīgajā sarunā Madara runā par tēmām, par kurām apkārtējie bieži klusē — neauglības pieredzi, adopciju un mātes identitāti pēc ilgstoša, emocionāli un fiziski smaga ceļa līdz bērnam.Saruna ir par garu, smagu un bailīgu nodaļu Madaras ģimenes dzīvē, par aizkustinājumu, laimi un izaicinājumiem adopcijas ceļā un par drosmi spert soli nezināmajā. Šī sirds saruna ir par dzīvesspēku, izturību, ievainojamību un cerību. Par to, kā atgūt sevi pēc pieredzēm, kuras apkārtējiem bieži vien paliek neredzamas un par to, ka ceļš pretim bērnam var būt ļoti dažāds — bet vienmēr dzīvi mainošs un satricinošs.

Anna Turka 12 gadu laikā savā ģimenē ir uzņēmusi 13 audžubērnus. Piedzīvojusi izdegšanu darbā sociālajā dienestā, Anna pieņēma lēmumu savas zināšanas un laiku veltīt grūtībās nonākušajiem bērniem, dāvājot viņiem ģimeni un rūpes. Šajā sirsnīgajā sarunā Anna dalās savā audžuģimenes pieredzē, atklāti stāsta par izaicinājumiem, rūpējoties par ļoti smagi cietušiem bērniem un to, kā viņa gatavo bērnus aiziešanai patstāvīgajā dzīvē jau nākamajā dienā pēc pilngadības sasniegšanas. Anna ar smaidu un apbrīnojamu vieglumu stāsta gan par priekiem un uzvarām bērnu dzīvēs, gan arī zaudējumiem un šķiršanās brīžiem. Lai gan sarunas laikā Anna vairākkārt uzsver, ka būt par audžuģimeni uztver kā darbu, nepamet sajūta, ka aiz šķietami racionālās un disciplinētās pieejas bērnu aprūpei, ir ļoti silta sirds un milzīga atbildība sava aicinājuma un bērnu priekšā.Par ģimeni ar “podziņu telefoniem”, audžubērniem, kuri no nesekmīgajiem kļūst par “gada skolēniem” un pusaudžiem, kuriem mājās jāierodas līdz plkst. 21:00. Vai tas tiešām ir iespējams? Klausies Annas stāstu un esi iedvesmots!Vairāk par konferenci - www.palidzibareniem.lv

Kāda ir tēva nozīme bērna dzīvē? Ko nozīmē būt tēvam bērnam, kurš ienāk ģimenē nevis piedzimstot, bet atnākot ar savu līdzšinējo pieredzi, atmiņām un reizēm arī sāpēm? Vai vīrietis, kļūstot par adoptētāju vai audžutēvu, maina tikai bērnu ikdienu – vai arī pats sevi? Atbildes uz šiem jautājumiem meklēsim kopā ar sarunas viesiem - trīs drosmīgiem un viediem vīriem un tēviem – Arti Lejiņu, Andri Pavlovu un Kasparu Prūsi. Tēvi dalās ar savu personīgo ceļu – no pirmās domas par adopciju vai audžutēva lomu līdz brīdim, kad bērns ienāca mājās. Viesi dalās ar savu personīgo ceļu, atklāj pirmās emocijas un šaubas, kā arī stāsta par attiecību veidošanu, uzticēšanos un ikdienas mazajām tradīcijām, kas padara ģimeni stipru.Šis stāsts ir par mīlestību un to, kā bērns maina vīrieti un dzīvi. Šī saruna ir par drosmi, kas maina ne tikai bērna, bet arī paša tēva dzīvi. Tā ir iedvesma ikvienam, kurš domā par adopciju vai audžutēva lomu – un atgādinājums, ka īsts tēvs rodas nevis dokumentos, bet sirdī.

Inta Lākute ir klīniskais un veselības psihologs, eksistenciālās terapijas speciālists apmācībā.Personīgajā dzīvē Inta ir piedzīvojusi prātam grūti aptveramus zaudējumus - Inta ir mamma četriem pāragri dzimušiem un mirušiem dēliem. Un tie neesot vienīgie Intas dzīves zaudējumi.Mātes dienā vīrs Intai vienmēr dāvina ziedus, jo viņa IR mamma. Par saviem zaudējumiem un piedzīvoto viņa runā ar lielu cieņu, pateicību un siltumu. Taču tā tas nav bijis vienmēr.Par vēlmi sodīt savu ķermeni un nomirt; par nometni, kas bijis pagrieziena punkts Intas dzīvē un atlabšanā. Par dzīvesspēku, līdzjūtību pret sevi un reproduktīvās traumas pārrakstīšanu. Inta pārsteidz, iedvesmo un ļauj noticēt, ka dzīvesspēku ir iespējams trennēt un ir iespējams rast jaunu pamatu zem kājām un piepildījumu laulībai arī pēc zaudējumiem.

Intas Dobeles adopcijas stāsts sākās pusotra gada vecumā, kad viņu no Rīgas adoptēja uz Liepāju. Par to, ka viņa ir adoptēta, Inta uzzināja vien 27 gadu vecumā. To, ka ir citādāka un atšķirīga no vecākiem, Inta jutusi jau agrīni –emocionālāka, skaļāka un impulsīvāka nekā viņas ģimene. Bet, kāpēc? Par tēta slimību, kas mudinājusi uzdrošināties un uzdot vecākiem jautājumus, par šķietami parastu darba dienu, kas mainīja visu. Par divām dzimšanas dienām, vārdiem, tautībām un identitāti un ilgstošu terapiju, kas palīdzējusi pieņemt notikušo. Par to, cik būtiska ir atklātība attiecībās un, kam patiesībā pieder bērna stāsts. Saruna ar Intu liks aizdomāties katram, kurš ir uzņēmis vai vēl plāno uzņemt ģimenē bērnu.Inta ir iedvesmojoša, drosmīga un dzīvesspēka pilna. Neskatoties uz piedzīvoto, viņa iedvesmo – “Mani adoptēja un tas ir bijis milzīgs ieguvums!”