Grāmatu stāsti

Rikarda Mesnere piecu gadu garumā rakstīja savas dzimtas stāstu. Tapa 500 lappušu apjomīgs vēstījums, kuru autore spēcīgi noīsināja. 2027. gadā tas tiks izdots arī angliski, bet latviski tas tulkots, jo ģimenes vēsture aizved līdz Rīgai. Grāmatu "Kur dzīvo vārds" no vācu valodas tulkojusi Anita Muitiniece un tā iznākusi izdevniecībā "Aminori". Tas ir Rikardas Mesneres debijas romāns, kas Vācijā ir saņēmis dažādas balvas. Laikraksts "Die Zeit" to iekļāvis gada 100 labāko vācu valodā iznākušo grāmatu izlasē. Kolektīvās atmiņas atspoguļojums detaļās ir ļoti emocionāls un dažāds. Arī muzikāls. Un tieši tāpēc Liegas Piešiņas saruna ar Rikardu Mesneri sākās ar dziedāšanu. Rikardas sacīto tulkojusi Līva Trektere. „Grāmata nav tik daudz par savas identitātes vai izcelsmes noskaidrošanu, bet drīzāk par to, kā dažādas lietas savienojas caur mazām detaļām,” stāsta Rikarda Mesnere. Piemēram, vecvecāku mazais katliņš var aizvest pie cita stāsta, kas lasītāju galu galā ved uz Rīgu un atklāj jaunas ģimenes vēstures šķautnes. Autore atzīst, ka pašai ģimenes pagātne ilgu laiku bijusi miglā tīta, jo valodas, kurās runājušas iepriekšējās paaudzes, līdz viņai nav nonākušas, tāpēc grāmatas tapšanā nozīmīga loma bijusi arī arhīvu materiāliem, liecībām un ģimenes atmiņām. Rakstīšanas procesā autore centusies dot vietu dažādiem vēstures avotiem – gan dokumentiem, gan fotogrāfijām, gan vectēva ierakstītajām dziesmām. Mesnere atklāj, ka viņai bijis grūti distancēties no šī stāsta, jo viņa joprojām dzīvo vecvecāku dzīvoklī, kurā savā ziņā turpina būt klātesoša arī ģimenes pagātne. „Stāsts mani nesa uz priekšu, un es īsti nevarēju no tā atkāpties,” viņa saka. Pētījumi un grāmatas rakstīšana ļāvuši ne tikai apvienot atsevišķas atmiņu un vēstures liecības, bet arī no jauna paraudzīties uz ģimenes stāstu, kura daudzas daļas iepriekš palikušas neizstāstītas.

No 12. līdz 17. oktobrim Rīgā – Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ekspozīcijas “Prokrastinācija un radīšana” telpās Rīgā, Mārstaļu ielā 6 un Ikšķilē norisinājās rakstniecei Norai Ikstenai veltīta notikumu nedēļa “NORAS MĀJA”. Tās bija sešas dienas, kurās caur literatūru, mūziku, kino, sarunām, atmiņām un satikšanos turpinājās Noras Ikstenas dzīves svinēšana. Tostarp notika divu Noras Ikstenas grāmatu atvēršanas. Šorīt iepazīsim vienu no tām. Tās nosaukums "Bezgalības". Ar izdevniecības "Dienas grāmata" vadītāju Daci Sparāni-Freimani sarunājās Liega Piešiņa.

2023. gada 27. septembrī Kuldīgas Mākslas namā, dažas dienas pēc tam, kad Kuldīga tika iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis lasīja lekciju, kas kļuva par pamatu nesen iznākušai grāmatai "Kurzemes hercogu galma spožums un Kuldīgas pils". Fantastisks piedzīvojums, kas ļauj iepazīt mūsu kultūras vēsturi. Ar Imantu Lancmani sarunājās Liega Piešiņa. Kuldīgas pils savulaik bijusi viena no greznākajām Kurzemes hercogu rezidencēm, taču līdz mūsdienām no tās saglabājies pavisam maz. Imants Lancmanis atklāj, kā senie inventāra apraksti, vēsturiskie attēli, hercogu portreti un arheoloģiskie atradumi ļauj iztēloties zudušās pils krāšņumu un Kurzemes hercogistes galma dzīvi. Sarunā arī par grāmatas tapšanu un tās mākslinieces Katrīnas Vasiļevskas ieguldījumu, kā arī Imanta Lancmaņa nākamajām iecerēm – grāmatām par Mežotnes un Elejas pilīm un Kurzemes muižu arhitektūru.

Tūlīt pēc 15. Saeimas vēlēšanu rezultātu noskaidrošanas Roberts Vilsons raidījumā "Grāmatu stāsti" uz sarunu par literatūru, politiku un pilsonisko līdzdalību aicina dzejnieci un žurnāla "Satori" redaktori Agnesi Radziņu, filozofi un Latvijas Universitātes pētnieci Līvu Rotkali, kā arī rakstnieku Māri Bērziņu. Raidījuma fonā – vēsturiskas vēlēšanas ar zemu aktivitāti un pārdomas par demokrātijas vērtību. Sarunā viesi diskutē par to, ko literatūra sniedz sabiedrībai un kā tā ietekmē pilsonisko apziņu – vai dzeja un proza spēj mainīt valsts pārvaldi, vai arī tās galvenā nozīme ir atspoguļot un reflektēt kopīgo pieredzi? Tiek skarts arī jautājums par brīvās gribas ilūziju, autoru atbildību, izdevēju izvēlēm un propagandas riskiem literatūrā. Raidījums ievelk arī aktuālās diskusijās par Stambulas konvenciju, valodas lomu politikā un komunikācijas grūtībām starp varu un sabiedrību. Vai literatūra un filozofija spēj mainīt sabiedrību vai tomēr tikai palīdz to izprast? Klausieties raidījumu un meklējiet atbildes kopā ar raidījuma viesiem! Raidījuma producente – Baiba Nurža.

Rakstniece Daina Grūbe savā jaunākajā romānā "Veseris" caur simboliem – elpu, žogu un ceļu – pievēršas cilvēka dzīves izvēlēm, sāpēm un vērtībām. "Elpa – tā ir mūsu dzīves pati būtība. Žogs – tas ir tas, kam mums dzīvē jātiek pāri. Un ceļš tomēr ved kaut kam pretī. Grāmatas noslēgumā nav pateikts, kam. Bet ceļš ir svēts," intervijā Liegai Piešiņai uzsver autore. Romāna pamatā ir patiess stāsts par jaunu cilvēku, kura dzīvi ietekmējusi vardarbība. Daina Grūbe uzsver – viņas mērķis nav attaisnot vardarbību, bet gan mēģināt saprast, "ko šis īsais brīdis, kad cilvēks pacēlis roku pret otru cilvēku, nodara viņam pašam". Autore atklāj, ka pie romāna strādājusi deviņus gadus, bet apzināti izvēlējusies lakonisku, koncentrētu izteiksmes veidu, atsakoties no plašiem sadzīviskiem aprakstiem: "Apzināti rakstīju lakoniski, nevēloties izvērst stāstu sadzīves situācijās, bet paliekot pie galvenajiem simboliem." Rakstniece arī norāda, ka īsromāna forma mūsdienu latviešu literatūrā kļūst arvien populārāka, jo lasītāji biežāk izvēlas koncentrētus un lakoniskus darbus. 

Kopš pirmā romāna "Bezvēsts pazudušās", kas klajā nāca 2019. gadā, un pirmās nopietnās pieredzes kino producēšanā rakstniece Lelde Kovaļova sev apsolījusi attaisnot lasītāju un skatītāju uzticību. Viņa atzīst, ka stāstu veidošanā svarīgākais ir nevis sniegt visas atbildes, bet ļaut lasītājam pašam meklēt patiesību. "Ne vienmēr vēlos lasītājam sniegt visas atbildes," viņa uzsver, stāstot par romānu "Maksas sērotāji". Rakstot grāmatu, autore dzīvojusi kopā ar saviem varoņiem – klausījusies viņu iemīļoto mūziku, domājusi viņu domas un pamazām atklājusi stāstu. "Visu, iespējams, mēs nekad neuzzināsim," saka Lelde, piebilstot, ka literatūrā viņu saista neatbildēti jautājumi un cilvēka sarežģītā daba. Romāna "Maksas sērotāji" varoņi autorei kļuvuši īpaši tuvi, un tieši tāpēc iecerēts turpinājums. "Tie bija pirmie varoņi, no kuriem negribēju šķirties," atzīstas Lelde. Grāmatas galvenie tēli ikdienā sastopas ar nāvi, tāpēc viņu izdzīvošanas mehānisms ir melnais humors. Rakstnieci saistījusi arī pati maksas sērotāju profesija, kas šķiet absurda, bet vienlaikus atklāj ļoti reālas mūsdienu cilvēku bailes no vientulības un aizmirstības. "Šausminošs absurds. Bet mūsdienu steigas pasaulē brīžiem saprotu, ka tas viss varētu būt taisnība," secina rakstniece. Par saviem varoņiem viņa saka tā: "Man svarīgi izstāstīt viņu stāstu un piešķirt tiem vērtību."

Daudziem lasītājiem tulkotājas Māras Poļakovas vārds, ieraudzīts grāmatā, ir mudinājums to izlasīt. 2014. gadā situācija Ukrainā viņai bija stimuls apgūt ukraiņu valodu, lai latviešu lasītāji varētu iepazīt ukraiņu literatūru. Līdz šim paveiktais ļauj izbaudīt kaimiņu kultūras bagātību. Šajā reizē iepazīstam baltkrievu literatūras darbu, ko tulkojusi Māra Poļakova, bet vispirms Liega Piešiņa pajautāja par jauno grāmatu sēriju, kurā iznākusi Evas Vežnavecas romāns "Kam nāci tu, vilks?".  

1. septembrī Latvijas Okupācijas muzejā notika žurnālista un vēsturnieka Viestura Radovica iepriekš nepublicētu, dokumentāli biogrāfisku stāstu krājuma "Pāris centimetru dzīves" atvēršanas svētki. "Latvijas Mediju" izdotajā grāmatā vēstīts par 15 latviešu leģionāriem, kuru dzīves likteņus neatgriezeniski izmainīja Otrais pasaules karš.  Žurnālists un vēsturnieks Viesturs Radovics saticis un intervējis vīrus, kuri jaunības gados nonāca kara frontē un pēc daudziem gadiem atklāti stāsta par bailēm, draudzību, izdzīvošanu, nejaušībām un zaudējumiem.  Liega Piešiņa tikās ar krājuma "Pāris centimetru dzīves" autoru Viesturu Radovicu.

1989. gada 15. jūnija "Rīgas Balsī" ir publicēts Raimonda Staprāna sacītais: "To ir grūti pateikt, kas es esmu rakstnieks vai gleznotājs. Varbūt abi divi. Tas ir milzīgi garš stāsts. Gleznošana ir tāda ļoti ierobežota procedūra. Lai gūtu lielāku sajēgu, šķita, ka kaut kas būtu jāraksta. Otrkārt, latviešu lieta mani interesē Visa latviešu tautas traģēdija, kurā esam iejaukti, kurā esam līdzgaitnieki. Tā nekad nav devusi mieru. Tas arī lika to lugu man rakstīt." 1950. gadā bija pirmā Raimonda Staprāna personālizstāde. 20. gs. 60. gados viņš pievērsies literatūrai, rakstījis lugas angļu valodā, vēlāk arī latviešu valodā. 1998. gadā izdots lugu krājums "Četras dienas jūnijā un citas lugas". Lugas iestudētas latviešu teātros, galvenokārt Laimoņa Siliņa izveidotajā un vadītajā Sanfrancisko Mazajā teātrī, kurā darbojies arī kā scenogrāfs. Pašlaik Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir apskatāma viņa personālizstāde "Klusuma arhitektūra" un pirms pāris nedēļām apgādā "Aminori" izdota Raimonda Staprāna atmiņu grāmata "46 epizodes ar un bez ironijas". Liega Piešiņa tikās ar šīs grāmatas literāro redaktori un pēcvārda autori Ievu Struku, kura piedalījusies arī scenārija tapšanā Pētera Krilova dokumentālajai filmai "Sarkanais šķūnis" par Staprānu, kas kinoteātros būs skatāma oktobrī. Ieva Struka: "Rediģējot tekstu, likās interesanti saredzēt, kur veidojas disharmonija starp to, ko viņš ir uzlicis uz papīra attiecībā pret pasauli, un to, kādu es viņu satiku un ieraudzīju, jo tie ir atšķirīgi skatījumi. Ir jāsamierinās, ka mēs sevi redzam citādāk, nekā kāds cits mūs redz. Pāri visam, protams, ir personības lielums. Vienmēr ļoti interesanta tēma ir pienākums un tiesības. Mākslinieka pienākums pret sevi un savu patiesības izpratni un izjūtu ir tieši tik svarīgs Raimondam Staprānam, ka viņam ir arī tiesības uz savu redzējumu un savu skatījumu. Mums, savukārt, ir tiesības ar to iepazīties."

"Latviešiem humora izjūta ir, tikai tā nav tik skaļa un uzkrītoša kā dienvidu tautām," uzskata literatūrzinātniece Janīna Kursīte-Pakule, kura jaunajā grāmatā "Medus un etiķis" pievērsusies latviešu humoristiskās dzejas un satīras tradīcijai. Ideja par šādu pētījumu radusies pakāpeniski – gan klausoties asprātīgos stāstos ceļojumos, gan vēlāk, strādājot Saeimas Ētikas komisijā. "Likās – sliktāk vairs nevar būt," viņa atzīst, skaidrojot, ka tieši tad atgriezusies pie savas senākās pētniecības intereses – dzejas. Pētot humora saknes, Kursīte-Pakule nonākusi līdz pat "Pēterburgas Avīžu" laikam, kad satīra kļuva par vienu no veidiem, kā latvieši apzinājās savu vietu Eiropas tautu vidū. Grāmatas autore uzsver, ka humors un satīra nav tikai izklaide, bet sabiedrībai nepieciešams instruments. "Satīra ir tā, kas novērš reālu agresiju," viņa atzīmē, atgādinot, ka arī visgrūtākajos laikos smiekli palīdzējuši pārdzīvot ikdienas grūtības. Kursīte-Pakule norāda, ka mūsdienās publiskajā telpā nereti netrūkst skaistu vārdu, bet pietrūkst satura, un tieši humors spēj atmaskot tukšrunību. "To var atdzīvināt tikai satīra, tikai humors un veselīga pašironiska attieksme," uzsver grāmatas autore. Pēc viņas domām, sabiedrībai vajadzētu vairāk smieties par to, kas nav kārtībā, nevis tikai žēloties: "Tās ierūsējušās vietas jānotīra ar humora krītu!"